Par to, ka laiks ir visai relatīvs jēdziens, kārtējo reizi pārliecinājos pēdējās nedēļas laikā, gaidot kāroto atvaļinājumu. Ja citkārt darba nedēļas aizlido cita pēc citas un tu, cilvēks, attopies vien tad, kad kalendārā jāpāršķir kārtējā mēneša lapa, tad mirkli pirms atpūtas dienas kļuvušas smagnējas un gausas. To pašu var novērot, gaidot sabiedrisko transportu. Sevišķi, ja tobrīd iegadījušies visai nelabvēlīgi laika apstākļi. Tajos brīžos nieka desmit minūtes ilgst veselu mūžību.

Un kurš gan no mums nepazīst sajūtu, ka vienīgais, ko šobrīd vēlies, ir nolīst kādā dziļā kaktā vai pasplēpties meža būdiņā, kur tevi neviens neatrod un pasaule liek mierā. Pēc brīža jau atkal gribas no savas slepenās istabas rausties ārā, jo galu galā cilvēks ir un paliek sociāla būtne. Meditācijas un dziļā vienatnības klusumā pavadīti gadi jau izsenis tomēr ir un paliek austrumnieku priekšrocība. Un tad vairāk par visu iepriecina kūciņa, ko atnesusi kolēģe, kura acīgi pamanījusi, ka šorīt tavs vaigs ir apmācies un drūms.

Taču, iespējams, šādas saasinātas emocijas saistītas vien ar to, ka tu, cilvēks, esi noguris un ķermenis kliedz pēc miera un atpūtas. Jo visu gadu tev ir bijušas daudzas un dažādas lomas – apzinīga darbiniece, mīļa mamma, centīga sieva un tā joprojām. Bet cilvēks nevar būt vienlīdz labs un radošs daudzās jomās. Bet mēs cenšamies un nereti pašas sevi ieraujam straujā vāveres ritenī, no kura izkļūt ir gan sarežģīti, gan reizē arī viegli. Veltīgas ir atrunas – kurš gan cits to izdarīs un paveiks labāk ? Tas vairāk līdzinās pusaudžu gados piedzīvotajām emocijām – redzēs, redzēs, kā viņi visi raudās, kad sapratīs, ko zaudējuši! Ne nu raudās, nekā.

Kad pati attopos, ka atkal sāku pārcensties, atmiņā cenšos restartēt bildīti, kad meita bija vēl pavisam maza un reizi nedēļā vedu to uz mazuļu rotaļu grupiņu. Katru reizi, kad manam mīļumam zeķbikses bija nenovēršami nošļukušas pavisam neglīti, piesteidzos – iekratīju to atpakaļ zeķbiksēs un gādīgi sakārtoju kleitiņu. Un tā reizes septiņas. Līdz kādu dienu mans mazulītis pavisam noteikti pastūma prom manu roku un izšļupstēja – pati. Tad es sapratu – nelien, ja cilvēkam tāpat ir labi un turklāt viņš pats pavisam lieliski mācēs tikt galā.

Runājot līdzībās – tā teikt, labāk sakārto pati savas zeķbikses!

Gunita Boka