Manuprāt,
ikviens, kuram ikdienas darbs saistās ar lielām cilvēku masām un to apkalpošanu,
piekritīs, ka darbiņš paņem ne mazumu enerģijas un ir dienas, kad vienkārši
jūties kā izspiests citrons.

Un nebūt ne vienmēr jāsaskaras ar vāji
slēptām negācijām vai tīšiem enerģētiskiem uzbrukumiem.  

Taču, lai arī kā, vienmēr esmu
uzskatījusi, ka ar jebkuru apmeklētāju (lai cik dīvaina tajā mirklī neliktos
viņa uzvedība) ir jākontaktējas laipni, uzmanīgi un ieinteresēti. Jāatzīst, ne
vienmēr tas izdodas (jo atrodas arī tādi virtuozi,
kas no pacietības spēj izvest pat auksto un pelēko laukakmeni). Tas,
protams, gan nav attaisnojums, tāpēc ar šādām neveiksmēm nebūt nelepojos un vismaz klusībā apņemos laboties. Jo arī pati esot klienta ādā, vēlos šādu attieksmi.

Taču, kad birojā ienākušajiem
cilvēkiem nebiju vēl paspējusi ne
labdienas pateikt, ne arī
iepazīstināta ar viņu vajadzību, mani
pārsteidza pavēlošā un ledainā tonī noskaldīta frāze: “Un tā kā runājiet
ar mums laipni, mēs esam no Neredzīgo biedrības!”

Man, protams, nav absolūti nekādu
iebildumu ne pret konkrēto organizāciju, ne tajā esošajiem cilvēkiem, bet vai
tiešām man un arī citiem ir jājūtas iebiedētiem pēc tādas uzrunas? Un
vainīgiem, ka esam pie vismaz ārēji redzamas veselības? Un vai tikai tāpēc
vajadzētu izturēties laipni?

Vēl jo vairāk – atkārtošos un uzsvēršu – par prioritāti uzskatu jebkuru
apmeklētāju.

Nekādā ziņā neuzņemos šoģa lomu, un
pasarg’ Dievs, kādu noniecināt, taču šis nelielais starpgadījums man tomēr lika
aizdomāties par vienkāršu, cilvēcīgu laipnību vienam pret otru.

Vienkārši tāpat. Tāpēc, ka cilvēki…