Savā ikdienā no politiskajām norisēm cenšos norobežoties, cik vien nu ir iespējams sociāli aktīvam pilsonim, un tās apspriešana vien jau mutē uzdzen nepatīkami sāju garšu. Kad par 18.februārī paredzēto Valsts valodas referendumu tika runāts tikai kaut kur un kaut kā, saglabāju zināmu mieru un ticību, ka kaut kas tik super bezjēdzīgs gluži vienkārši nav iespējams valstī, kurā valda demokrātija un izvēles brīvība.

Taču, šim datumam neglābjami tuvojoties, līdzi apkārtējiem sāku šūmēties arī es, jo reāli apzinos iespējamās sekas, kas notiks, ja šajā sestdienā paliksim mājās un līdz velēšanu iecirknim neaizčāposim.

Un te rodas jautājums – kā gan tas varēja notikt un kas to ir novedis tik tālu, ka latviešiem pašiem savā zemītē, zobus klusi pie sevis griežot, jāiet balsot par to, ka divreiz divi ir četri! Iespējams, maldos, taču manā izpratnē tā vairs nav ne brīvība, ne demokrātija, bet – nebaidos šo vārdu skarbuma – vispārējais gļēvums, savstarpējais naidīgums un klaja alkatība, kuras ietekmē prātiņš aptumšojies tiktāl, lai pieļautu šādas bezjēdzības.

Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri vienmēr un par visu žēlojas un bez sevišķas atlases arī nokritizē, taču pavisam nesen kādā sarunā, starp citu, ar mūsu pašu tautiešiem, mani pilnīgi satrieca to žultainā un naida pārpilnā attieksme, kad iebildu, ka paši vien jau arī esam vainīgi pie tā, ka viss aizgājis tik tālu un varbūt ir pienācis laiks (sākot ar Valdības vīriem) pierādīt (un ne jau ar dakšām vai demolējot “Rīgas Balzama” veikalus), ka patiesā brīvības izpausme ir drosme, vienotība un labvēlīga attieksme citam pret citu.

“Redzēs, redzēs, kā tad tu dzīvosi, kad mūsu valdība sacelsies pret tiem, kas pasūta mūziku un vada pasauli,” viens no sarunas biedriem klaji izsmēja manu patriotismu.

Bet es vienalga nesaprotu, kāpēc šādu un līdzīgu problēmu nav, piemēram, igauņiem, kuri skaitliski ir vēl mazāka nācija par mums. Jo – aptvēruši situāciju, viņi izstrādāja plānu, apsprieda to un rīkojās.

Un vai tiešām ar nožēlu būs jāpiekrīt tēzei, ka nav pasaulē labāku pakalpiņu par latviešiem.

Gunita Boka