Nesen notikušās Valmieras Drāmas teātra viesizrādes Liepājā gaidīju
ar lielu nepacietību. Cik esmu redzējusi valmieriešu iestudējumus, tie mani ir
patīkami pārsteiguši ar augstu māksliniecisko kvalitāti un vienkārši cilvēcisku
izrāžu baudījumu, jo, kā pati smejos, esmu tikai vienkāršs skatītājs bez
pretenzijām uz profesionālu kritiku. Mana mēraukla (starp citu, visās mākslas
nozarēs) mērāma ar jēdzienu – patīk vai nē. Ja izrādes vai koncerta laikā sāku
prātot, ko garšīgu nopirkt pa ceļam uz mājām, ir pilnīgi skaidrs, ka vakars nav
izdevies.

Kaut arī biļešu iegāde uz viesizrādēm
nebūt nebija lēts prieks, sestdienas vakarā pošoties uz komēdiju “Klusumu!
Notiek izrāde.”, dvēselē viļnot viļņojās. Sevišķi zinot leģendāros nostāstus
par seno Nacionālā teātra šīs pašas lugas iestudējumu, ar dīvu Elzu Radziņu
galvenajā lomā. Izrādē klātesošie vēl šodien atceras, ka no lielās smiešanās
vaigu kauli jau pavisam šķībi sametušies.

Tātad
– rampas gaismas dziest, papīri beidz čaukstēt, un izrāde sākas.

Ja
pirmajā cēlienā vēl kā avansu skatītāji dāvā retas smieklu urdziņas, tad
jāatzīst, ka otrā daļa pat paviršam vērotājam šķiet absolūti bezjēdzīga un
ļautiņi ar līdzjūtību un nožēlu vēro uz skatuves sapinušos aktierus, kuri te grūstās, te vicina dūres, te vienkārši,
kā orientieri zaudējuši, klīst no vienas malas uz otru.

Kaut arī cenšos šādu pieredzi nekad
nepiekopt, taču vēl trešajam cēlienam absolūti vairs neesmu gatava un kopā ar
draudzeni teātri atstājam. (To pašu dara ne viens vien skatītājs).

Vēlāk
apjautājot paziņas, kuras, starp citu, diezgan lielā pulkā apmeklējušas minēto
izrādi, visi kā viens rauc degunu. Kāda
dāma izsakās pavisam skarbi:”Vienkārši pretīgi!”.

Un
te nu nekādā gadījumā nevarētu vainot ne manu gaumi, ne subjektīvo viedokli, jo
ir skaidrs, ka uz Liepāju atvesta visvājākā un neejošākā izrāde! Un es nekādi nespēju saprast – kāpēc?!

Kādi ir bijuši apsvērumi šādai izvēlei? Mārketings,
līdzekļu atpelnīšana? Taču jebkurā gadījumā ļoti neveiksmīga politika, jo nākamajā
reizē par piepildītu skatītāju zāli vairs nebūs pat runas.