Kā
jau ierasts, teju ikkatru piektdienas vakaru  pēc svētīgā pirts rituāla tīra no nedēļā
sakrātās spriedzes uzkāpju uz sava divriteņa, lai mērotu ceļu mājup.

Taču,
iegriežoties tuvējā šķērsielā, uz mirkli sastingstu – ielas vidū ar ieslēgtiem uguņiem apstājušās divas vieglās
automašīnas un turpat ceļa malā dīvains uzkalns. Pēc sekundas simtdaļas
saprotu, ka tas ir cilvēks. Nelāgi šermuļi pārskrien visam ķermenim, un sajūta
pavisam neomulīga. Bet kur gan spruksi – nokāpusi no velosipēda, lēnām tuvojos
epicentram. Līdz viens no spēkratiem apgriežas un aizbrauc pretējā virzienā.
Kad esmu jau gandrīz sasniegusi avārijas vietu,
no palikušās automašīnas izkāpj jauns vīrietis.

Uz
manu zibens jautājumu – kas gan ir noticis un kāda palīdzība nepieciešama,
jauneklis mierīgi atbild, ka nu jau viss ir kārtībā.

Vīrietis,
kas guļ ceļa malā, atradies tieši braucamās daļas vidū tādā dzēruma stadijā, ka
vairs ne soli spert, ne ko saprast no apkārtējās pasaules (nu arī es sadzirdu,
ka vīrelis zem deguna kaut ko nesakarīgi murmulē).

Paldies
Dievam, jauneklis jau laikus pamanījis uz ceļa esošo šķērsli un arī ātrums nav bijis tik liels, lai nelaime nebūtu
novēršama. Tad nu konstatējis vispārējo faktu, saviem spēkiem piedzērušo un nesakarīgo
miesas blāķi vilcis ceļa malā un zvanījis attiecīgajiem dienestiem.

“Tagad
nu gaidu, kad atbrauks policija, teicās tik pēc divdesmit minūtēm”,
jauneklis mierīgi paskaidro un pārliecina mani, ka varu turpināt mājupceļu, jo
viņš palikšot tepat, kamēr atbrauks glābēji.

Minot
velosipēda pedāļus, citādi mierpilnajā un zvaigžņotajā vakarā apceru, ka pie
mums nebūt nav viss tik slikti un cilvēki vienaldzīgi. Arī zelta jaunatne,
kurai visbiežāk tiek nežēlīgi apzīmējumi par gara trulumu, neiejūtību un tā joprojām,
šovakar ir nodemonstrējusi pilsoniski aktīva un atbildīga cilvēka paraugstundu.

Taču,
virpinot domu tālāk,  kļūst skaidrs, ka
līdz nenovēršamai nelaimei bija pavisam maz.

Pirmkārt
– tādu tumšās drēbēs guļošu pauguru ir ļoti sarežģīti laikus pamanīt. Un arī
ātrums var izrādīties par lielu, lai spētu sabremzēt un no sadursmes
izvairīties.

Un
neviļus arī jādomā, ka ne visiem būtu gribēšana tērēt savus spēkus un laiku
dzērājvīriņa drošībai.

Un,
ja arī nenovēršamais ir noticis (vai mazums par tādiem gadījumiem ziņo mediji),
pie kā gan būtu vainojams šoferis? Taču  dvēseles rēta un baigas atmiņas to turpinātu
vajāt daudzus gadus.