“Vai, zini, kopš tās Jāņu balles tagad pie mums dejo visi!” tā satiekoties man teica kāda paziņa no attāla lauku miestiņa. Pašai, protams, sen jau bija piemirsušies jautrie un skaistie Saulgriežu svētki pirms gadiem trim, uz kuriem devos omulīgā un draudzīgā kompānijā.

Pati nama saimniece bija iecerējusi, ka šoreiz svētki tiks svinēti pēc senču paražām – ar pļavās esošo govju ragu izrotāšanu, vārtīšanos rīta rasā un citām tautiskām izdarībām. Idejai priekritu ar lielu prieku, jo sen jau kaitināja apskārtesošais Līgo svētku svinēšanas uzstādījums – Jāņos piedzerties līdz bezsamaņai atļauts pilnīgi oficiāli, meitai pakrist zem galda un pazaudēt vainadziņu – ar tā teikt piederas pie scenārija un tā joprojām.

Kaut gan, protams, neesmu tik kategoriska un saprāta robežās nebūt nenoliedzu iepriekš minētās nodarbes, taču – kusties tu un es, un visās papardēs – man tomēr šķiet par traku.

Pavadījis saulaino Līgo dienu absolītā harmonijā ar dabas ritmiem, juzdamies laimīgi un pacilāti, jau nakts stundā mūsu pulciņš devās uz ciema centru, kur pie pagasta padomes muzicēt bija ieradusies visā republikā pazīstama kapela. Mūzika pietiekoši gaumīga un profesionāla. Arī aparatūra noskaņota uz goda un ausīs negriež, kas, ņemot vērā vispārējo tendenci lauku ballēs, nebūt nav mazsvarīgs faktors. Tikai dancošanai paredzētajā placī dejotāju gauži maz. Daži pāri, gluži kā garlaicības mākti, ritmiski kustas dziesmai līdzi. Vairāki Jāņu bērni drosmei paņēmuši maķenīt vairāk, nekā būtu nepieciešams, un to koordinācija visai nestabila. Kādam arī zemes pievilkšanās spēks izrādās par stipru un atliek tam vien padoties. Stabilākie zeļļi lēnām slāj gar soliņu rindu un gluži kā suņus izstādē viszinīgi vērtē tur satupušās zeltenītes.

Nu taisni žēl mākslinieku, kuri mērojuši garo ceļu cauri visai Latvijai un savu darbiņu patiesi veic no sirds.

Ieskanoties kādas visnotaļ populāras dziesmas taktīm, mūsu omulīgā kompānija metas laukuma vidū, sākot virpuļot latviski jautrā dancī. Arī muzikantiem prieks un acis iemirdzas, jo no pāris apātiskiem dejotājiem jau dūša manāmi sašļukusi.

Taču pēc neliela brīža ar patīkamu pārsteigumu secinām, ka griezties svētku valcerī mums pievienojies krietns pulciņš vietējo cieminieku. Vēl mirklis, un laukumā jau dejotāji sajaukušies juku jukām, pārus neskaitot. Ko lai saka – zaļumballe izdevās patiesi lieliska, atmetot latviešiem tik ļoti raksturīgo stīvumu un gluži kā iedzimto kautrību, kas šajā reizē pavisam noteikti bija lieka, padarot svētkus smagnējus un depresīvus. Un kā vēlāk atklājās – tagad tur dejo visi!

Gunita Boka