Nevaru nepiekrist nesen publiskajā telpā izskanējušai tēzei, ka šībrīža valdības rīcība un tās sekas neko daudz neatšķiras no genocīda pret savu – latviešu – tautu, kādu tā vēstures gaitā piedzīvojusi ne reizi vien.

Tālumā aizceļojošo skaits patiešām ir biedējoši liels, un diezin vai izdosies vēl atrast kādu, kuram brālis, rads, draugs, kaimiņš vai paziņa šodien nefasē kāpostus Anglijā, šampinjonus Īrijā vai bumbierus Spānijā. Tā ir reālā situācija – gauži traģiska un sāpīga.

Taču nepavisam nevaru piekrist plaši kultivētam viedoklim, ka Latvijas lauki, lūk, esot izmiruši un par aizgājušo kolhoza laiku godību liecina vien veci ābeļdārzi un par vēja vijolēm pārvērtušies logu rāmji. Ka māja, kurā mīt kaut viens pensionārs, ir viena kruta un apskaužama māja, jo, lai arī kādi, bet patstāvīgi ikmēneša ienākumi tomēr garantēti.

Tad man gribas jautāt – kam tas ir izdevīgi? Protams, vienmēr ir bijuši ļautiņi, kuriem elpošanai akūti nepieciešamas lielākas un mazākas revolūcijas un citas negācijas. Varbūt arī tie to putru vāra? Taču tieši pēdējā gada laikā personīgi pati esmu pārliecinājusies, ka Latvijas lauki un tās ļaudis dzīvo aktīvu, priecīgu un pilnasinīgu dzīvi. Pilsētas sprukstiņi var pavīpsnāt: kas nu tie par dziļajiem ūdeņiem – starppagastu sporta spēles, vietējais amatieru teātrītis un dažnedažādie pulciņi pagastmājā garajiem ziemas vakariem.

Tad, mīļie vīpsnātāji, aizbrauciet un paši apskatieties! Cik piepildīta ir skolas sporta zāle, kad norisinās sacensības ar kaimiņu pagastu. Sabraukušo un sanākušo līdzjutēju skaits sniedzas krietni pāri telpas ietilpībai, bet tas tikai vairo apkārt valdošo adrenalīna garšu un savas komandas uzmundrināšanas garu. Un galvenais – visapkārt ir priecīgi un smaidoši cilvēki, kuri atraduši par vajadzīgu pēc agrā rīta stundiņā sākušās smagās darba dienas mērot ceļu uz pagasta centru un piedalīties – sportot, dziedāt, darināt rotas –, uz ko nu kuram sirds, tā teikt, stāv.

Neapšaubāmi ir arī ciemati, kur par aizgājušo laiku Tomariņu godību liecina vien vecāko iedzīvotāju nostāsti un vienīgā aktivitāte ir bariņš iereibušu vīriņu zaļās ūziņās kuri draudzīgi triec, stutējot mazā vietējā veikaliņa sienas un gaidot omulīgā paskata pārdevējas parādīšanos. Taču šādas ainas, manuprāt, ir bijušas redzamas visos laikos. Arī tad, kad reālā situācija dzīvē krietni vien atšķīrās no laikrakstos lasāmās un televīzijā skatāmās bildes un visi kopā jautri deklamējām dzejas par mazo Volodju ar krāšņo oktobrēnu zīmīti pie krūtīm. Atšķirība vien tā – nekur un neviens publiski par to neuzdrošinājās un arī nedrīkstēja runāt.

Kādam, iespējams, tas nepavisam nešķiet interesanti un personības attīstībai nepieciešami dziļi un bangojoši ūdeņi, taču man šī mazo lauku ļaužu dzīve patīk daudz labāk un sniedz harmonisku prieku, līdzsvara un miera sajūtu.

Gunita Boka