Velobraucēju sezona rit pilnā sparā, un dažam tā nebeidzas arī visu cauru gadu. Daudz šķēpu ir lauzts un runāts par gājēju un riteņbraucēju savstarpējo kultūru un sapratni, un šķiet, ka kaut kas šajā jomā arī mainās. Taču, jāatzīst, negatīvo piemēru vēl ir pārāk daudz.

Nepatīkamus mirkļus nācās piedzīvot arī maniem Vācijas draugiem, kad tie ciemojās Liepājā.

“Ejot pāri kanāla tiltam, mani iztraucēja trakota šķindēšana. Nesapratu vispār, ap ko lieta grozās, un uzmanību tam nepievērsu, līdz atskanēja negantas vīrieša lamas un rupjības,” sašutusi stāstīja draudzene. Kā atklājās, “džentlmenis” bija viņai aiz muguras braucošais velosipēdists, kurš tādējādi pieprasīja ceļu. Vēl lielāks bija draudzenes izbrīns, kad ar šādu situāciju nācās sastapties atkārtoti. Bet šoreiz jauniete uz velosipēda pieklājīgi pasmaidīja un sacīja paldies.

“Kāpēc vispār šeit velosipēdisti brauc pa ietvēm?” vāciete bija neizpratnē, jo viņas zemē tas ir aizliegts ar likumu. Ja nav paredzēto velosipēdistu celiņu, tad jābrauc kopā ar autovadītājiem pa tiem paredzēto ceļu. Turklāt, ja ar savu divriteni tiksi pieķerts uz ietves – policisti acumirklī “štrāfē” ar naudas sodu 80 eiro apmērā.

Noteikumi, ka velosipēdistiem jābrauc pa tiem paredzēto celiņu, it kā darbojas arī pie mums. Un pa ietvi drīkst braukt tikai tad, ja satiksme uz ceļa ir pārāk intensīva, velosipēdistam ir bailes un tamlīdzīgi. Tā teikt, visai stiepjams un miglains jēdziens. Ko vēl jo vairāk pastiprināja manis pašas piedzīvotā epizode, gaidot autobusu pēc darba laužu pilnā pieturā.

Braši noaudzis vīrs uz sava velosipēda lavierēja starp autobusu gaidošiem pasažieriem, turklāt, gluži kā kaucošas sirēnas pavadīts (tādu zvaniņu viņš bija ierīkojis savam braucamajam), pieprasīja  ceļu. Jāsaka, pēc vārguļa un bailuļa neizskatījās nu nemaz. Gluži otrādi – jābaidās bija no viņa paša. Un, ņemot vērā izrādīto bravūru, pat mute nevērās aizrādīt, ka uz ietves prioritāte pirmkārt ir gājējiem, nevis otrādi.

Man, protams, nav nekādu problēmu pierauties pie malas, ja velobraucējam tajā brīdī tas ir labākais risinājums. Tomēr patīkamāk būtu, ja šādas mijiedarbības arvien vairāk notiktu uz savstarpējās tolerances un pieklājības pamata.

Gunita Boka