Patiesībā jau sen gribēju pieteikties Brīvprātīgo dienām, beidzot to izdarīju. Protams, man jautāja, kāpēc, kam man tas vajadzīgs. Atbildēju, ka no tā gūstu baudu. Un tā arī ir! Dienā, kad nācās doties pie bērniem uz bērnudārzu, pamodos jau sešos, domāju, kā viņi mani uzņems, varbūt uzcept kaut ko garšīgu un aiznest. Darīt labu darbu ir tik jauki! Darot arī uzzinu, ko varu un ko nevaru, uz ko vispār esmu spējīga.

Šobrīd esmu viena, vīrs miris. Bērni ir jau pieauguši, dzīvo ārzemēs. Palīdzot citiem, savā ziņā aizpildu laiku. Vēl jau varu to darīt, manī ir spēks! Man ļoti patīk bērni, tāpēc ārkārtīgi žēl, ka mazbērnus redzu tik reti – tikai skaipā vai sazvanāmies pa telefonu.

Sakrita, ka pamatdarbā man bija brīvdiena, tāpēc brīvprātīgajam darbam varēju veltīt pat visu dienu. Ļoti to gaidīju! Viesojos ne tikai bērnudārzā, bet arī Jauniešu mājā un Sociālajā dzīvojamā mājā. No tā gūstu labsajūtu, laimes hormonus. Arī ikdienā cenšos palīdzēt līdzcilvēkiem, tāds ir mans aicinājums. Protams, ir bijušas reizes, kad kāds manu labestību ir izmantojis. Bet tas nav licis noslēgties, palicis tikai iekšēji sāpīgi.

Esmu mājas vecākā, cenšos palīdzēt saviem vecīšiem, jo redzu, cik dzīve šobrīd viņiem grūta. Kad eju vākt parakstus, par pusnakti ātrāk mājās netieku. Ar katru ir jāparunā. Veciem cilvēkiem vajag palīdzēt, jo viņi ir diezgan lielā mērā atstāti novārtā. Nē, es to neuztveru kā apgrūtinājumu. Priecājos, ka kādam varu palīdzēt. Man paliek arī brīvais laiks, ko aizpildu noskatoties labu filmu vai paklausoties mūziku.

Protams, būtu labāk, ja vēl vairāk cilvēku gribētu citiem palīdzēt bez atlīdzības. Brīvprātīgo darbu darot, cilvēka personiskais guvums noteikti ir pieredze, jauni kontakti un gandarījums par to, ka paveikts kaut kas labs sabiedrībai.