Jau aptuveni mēnesi, kopš mežos sāka dīgt pirmās sēnes un nogatavoties ogas, ar šausmām klausījāmies par negadījumiem citviet Latvijā, kad mežos un purvos apmaldījās sēņotāji. Un priecājāmies, ka mūspusi šādas nelaimes šogad vēl nav piemeklējušas.

Taču, kā zināms, nelaime jau nekad nenāk brēkdama… Šonedēļ nelaime piemeklēja arī kādu kundzi mūspusē. Sieviete Rucavas pusē apmaldījās mežā un tikai pēc teju pusotras diennakts policijai, piesaistot karavīrus un zemessargus, nelaimē nonākušo izdevās atrast un izvest no meža.

Par laimi, viss beidzās labi. Kaut savārgusi, sieviete tika nodota mediķu aprūpē.

Glābēji vai ik dienas aicina ogotājus un sēņotājus būt uzmanīgiem, dodoties mežā. Viņi skandina virkni ieteikumu, ko darīt pirms došanās mežā, piemēram, brīdināt tuviniekus vai vismaz kaimiņus, kurp un kādā virzienā plānots doties, uzlādēt un ņemt līdzi mobilo tālruni, pat iesaka ņemt līdzi šokolādi, lai būtu, ar ko stiprināties, kā arī iesaka, kā rīkoties, ja gadījies apmaldīties.

Protams, ir labi šos padomus ņemt vērā! Uzlādēts mobilais tālrunis var būt nepieciešams ne tikai apmaldīšanās gadījumā, tas var lieti noderēt arī blakus dārzam paklūpot un vairs nespējot piecelties.

Patiesībā nopietni apmaldoties visi ieteikumi no prāta izbirst kā nebijuši. Cilvēkam var sākties panika, kuras laikā noteikt, uz kuru pusi ziemeļi, bet uz kuru dienvidi laikā, kad debesis apmākušās, ir kosmisks uzdevums. Kur nu vēl meklēt sūnas uz kokiem…

Esmu sēņotāja un ogotāja ar lielu stāžu, tādēļ atļaušos teikt, ka

ir cilvēki, kuriem no dabas dota dāvana – spēt orientēties vidē. Ne tikai mežā, bet arī svešā pilsētā. Savukārt citi, īstā sodība, pamanās apmaldīties trijās priedēs…

Labi, ja cilvēks spēj atzīt, ka viņam ar orientēšanos mežā problēmas. Man ne reizi vien bijuši kompanjoni, kuri turas no pārējiem sēņotājiem pāris soļu attālumā un nemitīgi ūjina, baidīdamies noklīst un apmaldīties. Bet labāk tā, nekā nomaldīties vai iekulties vēl lielākās nepatikšanās, piemēram, ieklīst purvājā, neizkļūt no meža līdz tumsai.

Tiem, kuriem ļoti kārojas sēņot un ogot, bet kuri nav pārliecināti par savām spējām īsti orientēties mežā, silti iesaku doties vākt dabas veltes labi zināmās vietās. Un turēties pēc iespējas tuvu ceļa malai. Braucošo mašīnu troksnis norādīs virzienu, kur mežam mala.

Jau redzu vīpsnu daža lūpās: gan jau ka arī man gadījies apmaldīties! Nē gan! Nonākot svešā mežā pirmo reizi, izmantoju pirmziemnieka ābeci – turos pie ceļa vai stigas malas, klausos trokšņos un ielāgoju, kurā pusē saule.

Atkārtoti nonākot kādā jau apciemotā mežā, jūtos kā mājās. Atļaujos domāt, ka esmu no tiem, kas apdāvināti ar spēju ”draudzēties” ar mežu. Tiesa, misēklis reiz gadījās arī man. Kā saka veci ļaudis: piemetās vadātājs. Proti, ļoti labi pazīstamā birzītē reizes trīs nonācu vienā un tajā pašā vietā. Sajūtas nav tīkamas…