Izveidojusies koalīcija nav labākais variants. Tā vienkāršā
iemesla dēļ, ka koalīciju neizveidoja divi vēlēšanu uzvarētāji, proti, pilsētas
partija un Vilnīša vadītais politiskais spēks, kuri nespēja atrast kompromisu.

Manuprāt, pie tā lielā mērā atbildība jāuzņemas Jānim
Vilnītim, kurš gribēja, runājot Ibsena varoņa vārdiem, visu vai neko. Proti, gribēja
kļūt par mēru un noteicēju pilsētā, bet negribēja iet koalīcijā ar vēlēšanu
uzvarētāju – Seska vadīto pilsētas partiju.

Es Jāņa Vilnīša vietā būtu rīkojies gudrāk, būtu piekritis
veidot koalīciju ar pilsētas partiju, kļuvis par Ulda Seska pirmo vietnieku. Nešaubos,
ka pēc nākamajām vēlēšanām Jānis Vilnītis būtu kļuvis par pilsētas galvu.
Diemžēl Vilnīša kungs nebija tik pacietīgs, nespēja iet uz kompromisiem.

Man šī koalīcija nepatīk. Nepatīk, kā divu vēlēšanu
uzvarētāju dēļ lielākais ieguvējs Liepājā ir Saskaņas centrs.

Praktiski tas nenozīmēs neko īpašu. Saskaņas centra mērķi ir
skaidri – lēnām un pakāpeniski ieiet varā lielākajās Latvijas pilsētās,
pieradināt latviešu vēlētāju pie tā, ka viņi var strādāt arī koalīcijā un būt
pie varas. Neskatoties uz to, ka Saskaņas centrs vēlēšanās Liepājā šoreiz, salīdzinot
ar iepriekšējām vēlēšanām, zaudēja, reāli viņi ir uzvarējuši. Un uzvarējuši tā
vienkāršā iemesla dēļ, ka kārtējo reizi latviešu partijas, latviešu politiķi
nespēja vienoties un savas personīgās ambīcijas un amatu kāri nolikt malā.

Spilgts piemērs. Tajā, ka Saskaņas centram Rīgā un citviet Latvijā
būs lielāka teikšana, nav vis vainojams Saskaņas centrs vai mistiska ”Krievijas
spalvainā roka”, bet mēs paši, latvieši. Ne vēlētāji! Šajā gadījumā cilvēki, ko
esam ievēlējuši. Tas, ka viņi nespēja vienoties.

Nezinot sarunu gaitu starp pilsētas partiju un Vilnīša
vadīto Reformu partiju, grūti precīzi pateikt, vai bija iespējama Seska nomaiņa
ar Vilnīti, bet, šķiet, ka nē, jo tomēr politiskās tradīcijas ir tādas, ka
vēlēšanu uzvarētājs parasti izvirza pilsētas galvu. Prasības, kas bija no
Vilnīša puses, bija ne tikai uz pilsētas galvas amatu, bet daudz plašākas.
Faktiski tā bija prasība līdzšinējo pilsētas mēru un viņa komandu, uzsveru:
viņa komandu, atstumt no darbu turpināšanas Liepājā, no pašvaldības vadīšanas.  

Par izveidoto koalīciju diemžēl pārsteigts neesmu. Jau
nākamajās stundās pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas man, tāpat kā citiem
liepājniekiem, bija skaidrs, ka Saskaņas centrs ir ieguvis zelta akciju
Liepājā. Nevis tādēļ, ka viņi ieguvuši labu rezultātu, bet tādēļ, ka Vilnītim
ir nesamierināmas pretenzijas pret Sesku un viņa komandu. Šādas sarkanās
līnijas vienmēr noved pie tā, ka iegūst trešais. Ne velti latviešiem ir
teiciens: skaldi un valdi. Šajā gadījumā pat nebija jāskalda, paši vēlēšanu
uzvarētāji bija nesamierināmi pretinieki.

Notikušais nav pats sliktākais variants. Sliktākais būtu
Vilnīša koalīcija ar Saskaņas centru. Seska koalīcija ar Saskaņas centru ir, tā
teikt, piespiedu laulības, bet Vilnīša koalīcija ar Saskaņas centru jau būtu
laulības, kas balstītas uz patiesām jūtām. No ideoloģiskā viedokļa koalīcija,
kurā būtu Reformu partija un Saskaņas centrs, būtu daudz loģiskāka, tā būtu daudz
tuvāka, daudz patiesāka. Izveidotais modelis ir aprēķina laulības.