Mana darba specifika ir tāda, ka laiku pa laikam tieku aicināta tam vai citam preses izdevumam sagatavot kādu publikācijas par kādu no agrāko gadu filmām, tādēļ bieži vien  ātri un operatīvi vajadzīgos faktus sameklēju internetā. Bet izrādās – interneta pasaule slēpj sevī daudz negaidītu pārsteigumu.

Pastāstīšu par diviem gadījumiem. Pirms tam piebildīšu, ka informāciju internetā visbiežāk meklēju trijās valodās – krievu, vācu un angļu. Diemžēl latviešu valodā pieejamās informācijas klāsts internetā ir visai nepilnīgs.

Pirmo reizi meklēju informāciju par multiplikācijas filmu ”Gulbju princese”, otro reizi nemeklēju tieši filmas nosaukumu- publikācijas tēma saistījās ar filmu ”Džeina Eira” un vārdu salikums, ko meklēju internetā bija ”angļu muiža”. Un pirmais, ko abas reizes man ”izmeta” meklētājs, bet dēvējams ne vairāk un ne mazāk kā ”melnās pornogrāfijas” vārdā. Pēc tam esmu dzirdējusi no citiem līdzīgus stāstus – ka tamlīdzīgi materiāli var tikt negaidot ”piedāvāti”, ierakstot meklētājā praktiski jebko.

Es nekad neesmu aizstāvējusi puritāniski svētulīgus viedokļus. Es uzskatu, ka pieaugušam, nobriedušam cilvēkam ir tiesības jebkurā situācijā pašam izvēlēties, ko viņš lasīs iespieddarbā vai internetā, skatīsies televīzijā vai klausīsies radio. Pieaugušiem cilvēkiem, kuri vaimanā, ka ”visur tikai plikumi”, es vienmēr esmu teikusi – bet tu neskaties! Cilvēkam taču ir izvēles iespēja – pārslēdz citu televīzijas kanālu, ej pa citu ielas pusi, ne to, kur avīžu kioska vitrīnās gozējas plikumi, un ”plikumu lappušu” vietā internetā atrodi kādu virtuālo gleznu galeriju vai virtuālo bibliotēku.

Bet ar bērniem tas ir nedaudz citādi. Un te mēs atkal pieskaramies tam jautājumam, kā pasargāt bērnus no nevēlamas informācijas. Jā, vecākiem ir dažādas iespējas datorā bloķēt pieeju, piemēram, pornogrāfiska satura lappusēm, taču, ja pornogrāfija internetā var būt paslēpta zem jebkāda nosaukuma, tas šo uzdevumu sarežģī. Turklāt pornogrāfija var nebūt sliktākais, ko bērns var atrast internetā. Pirms vairākiem gadiem Krievijas kolēģi man stāstīja par kādu prāvu Krievijā – pavisam nejauši tika atklāta pagrīdes kinostudija, kura filmēja reālas slepkavības. Tās pasūtīja cilvēki, kam bija astronomiski daudz naudas un arī astronomiski perversas noslieces. Bet ne par to ir runa. Runa ir par to, ka arī daži šādu videomateriālu ”reklāmas rullīši” bija nokļuvuši internetā.

Tātad – kā pasargāt bērnu no nevēlamas informācijas? Nesen bija piemērs ar Ķīnu, kur notika diezgan strikti mēģinājumi ierobežot internetā pieejamo informāciju. Tiesa, Ķīnas varasiestādes par bērniem domāja mazāk, tur galvenais bija pieaugušajiem nepieļaut piekļūšanu ideoloģiski nedozētai informācijai. Tomēr atgriezties pie dzelzs priekškara metodēm laikam tomēr nav tas vēlamākais, nedz arī pats iespējamākais paņēmiens, ja runājam par mūsdienu informācijas sabiedrību.
Apelēt pie to sirdsapziņas, kas šos materiālus ievieto ir veltīgi. Pie kādas sirdsapziņas var apelēt cilvēkiem, kas pasūta, realizē un vēl filmē īstas slepkavības, turklāt dara to pat ne ekonomisko interešu, bet vienkārši perversas baudas vadīti?
Arī bērnu uzraudzīšana nebūs īstais paņēmiens. Uzraudzīt var mazus bērnus, kuru dzīve pilnībā norit vecāku, vecvecāku vai auklītes acu priekšā. Skolas vecuma bērns jau dažā ziņā kļūst ”neuzraugāms” un par pusaudzi jau var teikt, ka viņu pilnībā izkontrolēt vairs nav iespējams.

Kāda skolotāja ieteica variantu – ar bērniem vajag runāt. Runāt par to, ka ne viss, ko var atrast internetā ir derīgs un vēlams. Mudināt bērnus stāstīt par to, kam viņi uzdūrušies ”interneta klejojumos”. Un būtu pat daudz labāk, ja par šiem jautājumiem ar bērniem nerunātu vecāki, kuru teiktajam pienāk ”dabīgā nolieguma” brīdis, bet gan jaunatnes elki un autoritātes, tādi paši jaunieši, tikai mazliet vecākā un nobriedušākā vecumā. Varbūt te patiesi ir iespēju lauciņš masu medijiem- un ne tikai dažādiem bērnu un pusaudžu žurnāliem, bet arī interneta mēdijiem, kuri varētu publicēt, piemēram, reālus stāstus par kaitīgo informāciju internetā (bet ne pamācošā tonī!), papildinātus ar kādas jaunatnes autoritātes attieksmi pret to. Iespējas ir, ieskaitot, piemēram, tādus izdevumus kā ”Ilustrētā Zinātne”. Jo ar aizliegumiem vien šajā informācijas laikmetā vairs procesus nav iespējams regulēt.

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja