Tuvojas Ziemassvētki, kad atkal aktualizēsies dažādi labdarības pasākumi un akcijas. Tas ir tikai labi, ka palīdzam tiem, kam to vajag vairāk, nekā mums pašiem. Jo nekad nezinām to stundu, to brīdi, kad citu palīdzība var kļūt nepieciešama mums pašiem. Labu cilvēku mūsu sabiedrībā nemaz nav tik maz – to pierāda kaut vai Katrīnas Pasternakas veiksmīgi organizētās labdarības akcijas, portāla www.ziedot.lv darbība un citas lietas. Taču palēnām aktualizējas kāds cits jautājums: kā ziedotājiem nekļūt par mērķi liekēžiem?

Nesen “Kurzemes Vārda” žurnāliste aprakstīja situāciju, kurā viņa palika bez vainas vainīgā tāpēc, ka gribēja palīdzēt cilvēkiem. Šādu stāstu droši vien ir apmēram tik, lai pietiktu vidēja biezuma enciklopēdijai. Varu tiem pievienot dažus savējos.

Jau sen man ir princips – palīdzu tikai klejojošiem dzīvniekiem un ielas bērniem (pērku tiem tikai pārtiku, nekad nedodu naudu). Nekad nedevu nevienam pieaugušam lūdzējam, vienaldzīgi gāju garām ubagiem Rīgas pazemes pārejās. Mans moto: ja cilvēkam ir divas rokas un kājas, viņš var kaut vai par vēdera tiesu pie zemnieka strādāt, bet, ja nu tomēr nav – mūsu valsts invaliditātes pabalstu, lai kādu, taču maksā. Nevajag to nodzert, tad jau kaut sausa maize sanāks!

Reiz, kādas sentimentālas paziņas iespaidā, šo principu pārkāpu un biju spiesta pārliecināties, ka pie principiem tomēr vajag turēties.

Mana paziņa dzīvo Vītolu ielā. Iespējams, ka tajā apkaimē dzīvojošie ir ievērojuši diezgan noplukušu vīreli – no skata viņš tiešām atbilst visiem trūkumcietēja parametriem. Reiz abas kopā viņu redzējām un mana paziņa uzsāka asarainu stāstu par to, kā redzējusi šo vīreli turpat, Vītolu ielas pārtikas veikalā, ilgi grozām rokās apelsīnu, kā ziedojusi viņam, jo nevarot tajā noskatīties. Tajā reizē vīrelis tuvojās man un lūdza latiņu maizītei. Vai man sirds no akmens? Latiņš man tajā reizē bija pie rokas un pasniedzu to lūdzējam. Latiņu viņš pievāca itin nadzīgi, bet to pašu brīdi pār manu galvu nobira: “Vāķies d****, man maizes vairāk, nekā vajadzīgs!”.

Labi pazīstu kādu ģimeni, pāri starp 35 un 40, ar četriem bērniem. Sieva mājās strādā, laikam ne pārāk legāli, taču kaut kādu naudiņu pelna. Vīrs… nu, viņš vienkārši ir VĪRS. Staigā pa māju, kā jau tādam briedim piedienas, ir pat pieejams tīri intelektuālām sarunām un spriedumi par pasauli un tajā valdošo kārtību arī viņam ir, turklāt reizēm tādi, ka nenoklausīties. Nē, es neesmu mietpilsone, man nav stingri uzskati par sieviešu un vīriešu darbiem, es pieļauju, ka īpaši mūsdienu pasaulē var izveidoties situācijas, kad sieviete pelna, bet vīrs atbild par māju. Ar to viss būtu kārtībā, ja vien šim vīram pat logi nekarātos vienā eņģē, par to nerunājot, ka viņš darītu zem viņa goda esošos sieviešu darbus. Reiz man gadījās nokļūt tajās mājās, kad sieva bija, malku skaldot (!), savainojusi roku. Un viņa sūdzējās, ka nav ko vilkt, jo divas nedēļas neviens nav mazgājis veļu…

Kāda man gar to visu daļa? – jūs jautāsiet. Un es atbildēšu – tāda, ka mani bērni reizēm aiziet parotaļāties ar viņu bērniem. Un es redzu trūkumu un postu, kādā dzīvo šie bērni. Es nopērku un iedodu līdzi pa cepumam, bulciņai, lētai rotaļlietai. Bet tajās mājās, lai kāds trūkums, tēvam nekad netrūkst alus glāzes un cigarešu. Un tad jādomā, ka man nav žēl, bet tos sīkumus, ko es nopērku viņu bērniem, es tomēr atrauju savējiem. Bet, ja to vīrieti strādāt nemotivē pat trūkums, kādā dzīvo viņa bērni, kur nu vēl strādāt, viņš pat nevar izdarīt elementārākos darbus, lai mājoklis būtu cilvēcīgs, tad cik tālu var iet labdarība? Bērni, protams, nav vainīgi, bet kāda dzīves filozofija šādās ģimenēs tiek nodota tālāk?

Man ir draudzene, sociālā darbiniece kādā pagastā Kuldīgas rajonā. Reiz, runājot par šīm tēmām, viņa ar rūgtumu teica: “Pēc pabalstiem rindā stāv. Bet tu pamēģini kādam pateikt, lai kartupeļus iestāda! Viņam pienākas!”

Kristīne Jākabsone,
“Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja