Tuvojas agra pavasara svētki – 8. marts. Svētki, kas pēdējo gadu laikā izraisījuši sabiedrībā daudz batāliju. No savas puses varu piebilst vien to, ka katram cilvēkam ir tiesības jebkurus svētkus svinēt vai nesvinēt pēc saviem ieskatiem, tikai Sieviešu dienas pretinieku argumenti par to, ka sieviete nav godināma tikai reizi gadā neiztur kritiku.

Jo tad nevaram svinēt nekādus svētkus. Arī māti vai tēvu godināt tikai reizi gadā vien ir par maz, ir par maz tikai reizi gadā savam mīļotajam cilvēkam apliecināt mīlestību un galu galā – vai tad katrs no mums būtu pelnījis labus vārdus tikai vienu reizi gadā, dzimšanas dienā (nu labi, divas reizes – ieskaitot vārdadienu)?

Liepājā nupat bija ieradušies divi jauni topoši kino talanti no Lietuvas, kuru mērķis ir izveidot filmu par sievieti postpadomju telpā. Apceļojot šo postpadomju telpu, viņi dažādās pilsētās veic interesantus filmējumus – proti, filmēt sievieti dažādās ikdienas situācijās, bet tā, lai viņa to nemanītu, t.i., lai veidotu dabisku sievietes portretu bez uzspēles un satraukuma, kāds nereti pārņem pie kameras nepieradušu cilvēku tās priekšā. Viņi filmēja sievietes – tramvaja vadītājas, pārdevējas tirgū, māmiņas ar ratiņiem, nejauši ieraudzītu sievieti logā, sievietes uz ielas, arī – jā, pie atkritumu konteinera. Arī tā ir dzīves realitāte un nav vērts izlikties, ka tās nav.

Tiešu interviju šajā filmā tikpat kā nebūs, taču Liepājā viņi palūdza vairākām sievietēm anonīmi uzrakstīt uz lapiņām par to, kādi jautājumi visvairāk nodarbina viņu prātus, tuvojoties 8. martam.
Bez tradicionālajām problēmām, kas nodarbina lielāko daļu no mums: vai man rītdien vēl būs darbs, cik ilgi vēl spēšu samaksāt kredītu, kā vispār apmaksāt rēķinus ar esošo algu, ko rīt gatavot pusdienās, ja līdzekļu ir tik, cik to ir, – izrādījās, ka sievietes Liepājā domā arī par neparastākiem jautājumiem.

Viens no interesantākajiem to vidū bija tāds. Premjers Valdis Dombrovskis ne tik sen televīzijas ekrānos paziņoja, ka tad, ja Latvija nespēs laikā atdot milzīgo starptautisko aizdevumu, tai nāksies pārkreditēties pie privātiem investoriem. Ko tas nozīmē – vai to, ka Latvijas Republika kādam var kļūt teju vai par “privātu valsti”?

Tad vēl izrādījās, ka sievietes Liepājā domā arī par prezidenta vēlēšanām no mums tik tālajā Ukrainā. Un domā, ka šo vēlēšanu iznākums ir uzskatāms par apliecinājumu tam, ka sabiedrībā dziļi iesakņojusies apziņa, ka atbildīgā vietā jebkāds vīrietis būs labāks par visizglītotāko sievieti. Jo starptautiskie mediji jau lappušu lappuses ir pierakstījuši par to, ka vēlēšanās uzvarējušais Viktors Janukovičš neprot rakstīt bez gramatiskām kļūdām, ka publiskās runās viņš jauc vēsturiskus personāžus, māksliniekus, ģeogrāfiskas vietas un citas lietas, ka viņš skaitās beidzis augstskolu starptautisko tiesību specialitātē, bet to pašu augstskolu tajā pašā gadā beigušie studenti neatceras viņu savā vidū nekad redzējuši un ka vispār pirmo sodāmību viņš izcietis jau mazgadīgo kolonijā. Viņam pretstatīta tiek izglītotā un elegantā Jūlija Timošenko, lēdija ”Jū” (tā viņu pēc analoģijas ar princesi Diānu sauc Ukrainā), kas bija otra pretendente valsts prezidenta amatam. Tomēr vēlētājs lēma par labu Janukovičam.

Bija vēl vairāki domu graudi, kas atšķīrās no pierastajām ikdienas lietām – par to, ka latvieši varot sniegt starptautiskas konsultācijas par tematu “Kā iznīcināt valsti?”, par to, ka Liepājā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ar vērienu likvidēja bērnudārzus, taču tagad vietu bērnudārzā bērns var sagaidīt gandrīz vai reizē ar vidusskolas diplomu, un mudinājumi šo rūgto pieredzi ņemt vērā pie kārtējās kāda objekta likvidācijas (bet vai ņems? Precedents ar cukurfabrikām, kuras par miljardiem gatavojas celt no jauna jau ir) un citi. Taču kopumā, protams, cilvēki ir nomākti. Kāda sieviete, medicīnas darbiniece, situāciju raksturoja tā: “Deviņdesmito gadu sākumā arī valdīja haoss, bet tad likās – nu, nekas, kādu laiku ies grūti, bet mēs celsim savu valsti un ar laiku viss būs! Tagad vairs šīs cerības priekšā nav. Un mūsu valsts, šķiet, jau ir pagātne.”

Tomēr nebeigsim uz bezcerīgas nots. Liepājā ir daudz talantīgu sieviešu – mediķes, pedagoģes, mākslinieces, uzņēmējas, kā arī daudzas jo daudzas citās sfērās strādājošās sievietes, kas pelnījušas labus vārdus. Neatkarīgi no tā, vai viņas atzīmē Sieviešu dienu vai ne, novēlēsim viņām visām daudz labu ieceru un gaišu, pavasarīgu noskaņojumu!

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja