Peldsezona rit pilnā sparā un ir tik forši atveldzēties jūrā vai kādā citā ūdenstilpnē tik tveicīgās dienās, kādas mums dāvājusi šī vasara. Taču šermuļi pārskrien lasot kārtējo ziņu par to, ka kāds atkal noslīcis. Un patiesībā tur nevajag daudz un nav jābūt reibumā, lai notiktu tas sliktākais!

Izstāstīšu gadījumu no savas pieredzes.

Pirms pāris gadiem aizbraucām ar draudzeni atpūsties pie Vidusjūras. Laiciņš kapitāls, saulīte spīd, sauļojamies pludmalē un ik pa laikam ejam peldēt. Vienā brīdī man atkal uznāk vēlme atvēsināties ūdenī, bet draudzene saka, ka viņa paliks sauļoties, tāpēc peldēt dodos viena. Visās iepriekšējās reizēs peldējām uz otro sēkli un arī šoreiz nolēmu turp aizpeldēt. Tā nu dodos pretim otrajam sēklim, uz kura peldas bariņš ļaužu. Šeit jāatzīmē, ka esmu diezgan laba peldētāja, taču… Sēklis liekas jau gandrīz ar roku aizsniedzams, taču milzīgie viļņi mani met atpakaļ, bet es spītīgi turos pretī un peldu tālāk, bet rodas sajūta, ka tieku vienu soli uz priekšu, bet divus pamet atpakaļ. Taustu zemi, bet tās vēl nav un atkal nāk vilnis, kurš mani met atpakaļ, enerģija ir tuvu izsīkumam, bet cīnos pretī viļņiem un peldu uz priekšu, bet sēklis kā nav, tā nav. Galvā rodas panika un man ir tikai viena doma un vēlme – sasniegt sēkli! Atkal vilnis, atkal ar joni sitas sejā un met atpakaļ. Mutuļojošais un sāļais ūdens sāk grauzt acis un smeļas mutē. Spēks ir izsīcis un cilvēki, kas peldas uz otrā sēkļa un arī pirmā, nemaz nenojauš, ka esmu sākusi slīkt.

Ir tikai loģiski, ka lielākā daļa cilvēku neiet peldēt ar domu, ka kāds pārdesmit metru attālumā cīnās par savu dzīvību. Arī pati tam negribu ticēt, bet saprotu, ka jāsauc pēc palīdzības. Iekliedzos ”help”, bet tas izskan tik vārgi, ka cilvēki pat nedzird un mani pārņem vēl lielāka panika, bet apsolu sev, ka šī nebūs tā diena, kad atdošu galus un ne jau noslīkstot kaut kur Āfrikā. Saņemu pēdējos spēkus, uzpeldu maksimāli augstu, tā ka pleci ir virs ūdens, atliecu galvu, lai mutē nesmeļas ūdens, un cik vien skaļi spēdama saucu pēc palīdzības. Dažu sekunžu laikā pie manis piepeldēja kāds vīrietis no pirmā sēkļa un izvilka krastā.

Tās sajūtas ir neaprakstāmas, rīstoties un aiz šoka trīcot, nemaz nevarēju salikt vārdus kopā, lai pateiktos cilvēkam, kas man izglābis dzīvību.

Draudzene, kas pludmalē sauļojās, teica, ka vērojusi mani peldam un jutusi, ka kaut kas nav kārtībā vien dažus mirkļus pirms pie manis piepeldējis vīrietis, taču nav pieļāvusi domu, ka es slīkstu.

Es melotu, ja teiktu, ka kopš šī atgadījuma man ir paniskas bailes no ūdens. Nē. Es tāpat dodos peldēties kā iepriekš, tikai šis notikums, kas beidzās ar laimīgām beigām, sēž kaut kur dziļi zemapziņā, kas tagad liek būt apdomīgākai ūdenī. Piemēram, ja peldu dziļumā, tad tikai ar kādu kopā.

Tas ir viens mirklis, kad viss apgriežas kājām gaisā, tāpēc saudzējiet un pieskatiet viens otru it īpaši ūdens tuvumā un par domu ”gan jau tikai ākstās” lieku reizi gūt apstiprinājumu.

Laura Škuberte,
aktīva peldētāja