Uz tirgus večuks tirgo vistu. Garām iet tantiņa un jautā – Cik maksā vista? Tūkstoš latu! – atbild večuks. Kāpēc tik dārgi?! – neizpratnē ir tantuks. Baigi naudu vajag – atbild večuks. Par anekdotēm mēs smejamies, bet par politiķu lēmumiem raucam pieri. Stāstam par vistiņu var vilkt paralēles ar ikgadējo auto nodevu.

Manā saprašanā, katram nodoklim un nodevai ir sava nepieciešamība segt kādus konkrētus izdevumus. Auto nodevai vajadzētu segt kaut kādus ar autotransportu saistītus izdevumus – remontēt un taisīt jaunus ceļus, tos uzturēt braucamā kārtībā utt.

Nesen avīzē izlasīju iespējamo scenāriju, kur valsts plāno iegūt papildus līdzekļus budžeta robu aizlāpīšanai – plānots iegūt miljonu, kārtējo reizi paaugstinot transportlīdzekļu ikgadējo nodevu. Viennozīmīgi – šis miljons nebūt nebūs domāts ceļu uzturēšanai, bet aizies kopējā katlā. Katlā, no kura ne tikai tiek uzturētas skolas, slimnīcas un citas valsts iestādes, bet tiek finansētas arī tādas afēras, kā Parex ”glābšana”, procentu maksāšana par SVF aizdotajiem miljardiem (kas lielākā daļa vienkārši tiek turēti valsts kasē nevis izmantoti kādam konkrētam mērķim), superierēdņu superīgajām algām un citām, no nodokļu maksātāju skata punkta nelietderīgām aktivitātēm.
Jau esošā ceļu nodeva labākajā gadījumā tikai par kādiem 30% tiek novirzīta ceļu uzturēšanai. Manā skatījumā tas ir pilnīgs absurds. Ar kādām tiesībām drīkst prasīt naudu, bet par to nesniegt pakalpojumu? Ja tik ļoti vajag naudu, varēja ar uzlikt galvas nodokli, kā nekā iedzīvotāju Latvijā ir vairāk, nekā automašīnas! Pareiza būtu situācija, kā ir ar sociālo nodokli, kas ir atdalīts no pamatbudžeta un aiziet tikai sociālajiem maksājumiem.

Kārtējo reizi var tikai mācīties par gudrajiem (uz Latvijas fona) kaimiņiem – lietuviešiem, kuriem NAV nekāds ikgadējā ceļa nodeva, jo tā ir iekļauta degvielas cenā un par šo naudu ar reāli tiek laboti ceļi. Ikviens autobraucējs, kas reiz ir bijis Lietuvā, spēj novērtēt viņu ceļu segumu kvalitāti un remontdarbu vērienību. Pie tam, pēc man zināmās informācijas, viena kilometra asfalta uzklāšana Lietuvā valstij izmaksā mazāk, nekā analogs Latvijā, bet strādnieki tur saņem lielāku algu, nekā Latvijas ceļinieki!

Nodokļa iekļaušana degvielas cenā ir daudz loģiskāka no daudziem aspektiem. Tas, kas visvairāk brauc, vairāk ar bojā ceļa segumu un vairāk ar maksā. Turpretī Latvijā kāds var to vien darīt, kā katru dienu deldēt ceļus, bet maksāt par to tik pat, cik pensionārs, kurš auto varbūt izmanto tik dažas reizes mēnesī. Un ārzemnieki? Vizināsies šurpu turpu, bet latvietis par to maksās? Gribēs vizināties – pirks degvielu un vienlaicīgi par servisu – Latvijas ceļiem.
Esmu mazlitrāžas automašīnu piekritējs to ekonomiskuma dēļ. Tomēr neiegādājos tādu auto, jo tas ļoti sarežģītu bērnu transportēšanu un par bērnu ratiņu ievietošanu bagāžniekā vispār jāaizmirst. Tādēļ iegādājos vidējās klases auto ar 1,6 litru dzinēju, kam vidējais degvielas patēriņš ir ap 7 litriem uz 100 km (ziemā vairāk, vasarā mazāk). Katru dienu turp un atpakaļ no darba nobraucu 70 km (ceļu sedzam ar darba kolēģi uz pusēm). Esmu sarēķinājis, ka, ja iegādātos mazlitrāžas automašīnu, kas patērē vidēji 4 litrus uz 100 km, tad gadā ietaupītu vairāk kā 350 latu! Abu automašīnu degvielas patēriņa starpība ir 3 l uz 100 km, ko pareizinām ar 70 km, vienā dienā ietaupītu 2,1 litru. Pareizinām ar degvielas cenu Ls 0,76 un iegūstam Ls 1,596. Mēnesī ir vidēji 22 darba dienas un 11 mēnešus jāstrādā (mēnesis atvaļinājums), kas kopā sanāk Ls 386!

Liekas, ka tā arī jādara, jo līzinga maksājumus taču var segt par ietaupīto naudu. Tikai diemžēl tā pati valsts ceļu nodeva ir viens no iemesliem, kas liek šaubīties izšķirties par šādu soli. Tādā gadījumā i ceļa nodeva, i OCTA būs jāmaksā par diviem transporta līdzekļiem, kaut braukt sanāks tik pat cik ar vienu auto. Un kāds kredīts (mašīnas iegādei) šodien, kad darbu viegli zaudēt, bet grūti atrast – tas manā skatījumā ir pārāk liels risks, zinot cik bankas ir nepretimnākošas un egoistiskas.

Zināms, ka Rietumeiropas valstīs ir atbalsta programmas mazlitrāžas auto iegādei, jo valstis saprot, ka sabiedrība kopumā tikai iegūs, ietaupot uz dārgās degvielas ekonomijas rēķina, nemaz nerunājot par ekoloģiju. Tas ir tikai apbrīnas vērts fakts, kā nabadzīgā Latvija var atļauties braukt ar tik neekonomiskām mašīnām. Cauri visiem sabiedrības slāņiem virmo viena un tā pati mēraukla – vidusmēra cilvēkam jābrauc vismaz ar divlitrinieku, bet krutiem džekiem – ar džipu. Un neviens ar necenšas mainīt sabiedrības stereotipus. Politiķi paši pārvietojas ar džipiem un limuzīniem un tādā gadījumā šiem nāktos nomelnot pašiem sevi. Mazlitrāžas automobiļa var nepatikt naftas tirgotājiem. Te derētu uzzināt, vai degvielas tirgotāji ir ziedojuši partijām un ja jā, tad kāda šādā situācijā ir bijusi viņu motivācija un kas politiķiem par to ir bijis jāizdara vai tieši otrādi, kas jācenšas neizdarīt. Bet to jau mums neviens nestāstīs.

P.S. Tie, kas tagad grib dot padomus un ieteikt dzīvot Liepājā, lai nebūtu jāsūkstās par dārgo ceļu, var nedeldēt savas klaviatūras taustiņus. Dzīvokļu īres un apkures maksas Liepājā nav mazāks absurds un neizmaksā lētāk kā mani transporta izdevumi. Pie tam, ja būtu ņēmis kredītu, lai Liepājā iegādātos analogu divistabu dzīvokli, tad pašreiz jau sen dzīvotu ārzemēs, jo būtu bankrotējis. Cenšos būt konstruktīvs un nekritizēt kritizēšanas pēc, bet pamatot savu viedokli ar faktiem un skaitļiem.

Mārtiņš Pāvils