Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Mārtiņš Urdze: Kas tie par svētkiem!?

Mārtiņš Urdze: Kas tie par svētkiem!?
Foto: Egons Zīverts
24.12.2014 07:00

Mārtiņš Urdze, Liepājas Krusta ev. lut. draudzes mācītājs

Atslēgvārdi

Ziemsvētku
tumšā puse

Šie
Ziemsvētki vienam otram būs skumji svētki. Es domāju par
Metalurga strādniekiem, kuriem pabalsti ir beigušies un kuriem
šajos svētkos nebūs ko likt galdā un, kuri nevarēs nopirkt
dāvanas savai ģimenei. Es domāju par aprūpējamo, kuram vienīgā
radiniece ir ievietota slimnīcā ar sliktu diagnozi. Es domāju par
bezpajumtniekiem, kas Ziemsvētku vakarā piedzersies, lai aizmirstu
savu sāpi, izmisumu un bezcerību.

Tie
ir cilvēki, kas nevar tā vienkārši aizbēgt uz siltajām zemēm,
lai izvairītos no iepirkšanās drudža un tumšā nepatīkamā
laika. Viņiem ir jābūt šeit uz vietas, iespiestiem savā stūrī.
Viens man teica: ”Kas tie par svētkiem!”

Ziemsvētki
nav tikai gaiši un priecīgi svētki, tiem ir arī savas ēnas
puses. Tieši šajā laikā, kad tik daudz runā par ģimenes siltumu
un labestību, sirds gaismu un mīlestību, kad visur skan reklāma,
cilvēki iepērkas un viens otru apdāvina, visvairāk var izjust
savu vientulību, savas neveiksmes, savu tumsu. Visa šī svētku
jezga ir kā tāda skaista filma, kuru es vēroju no malas. Bet pats
es palieku ārpusē un man salst. Nav brīnums, ka viens otrs šos
svētkus ienīst.

Vai
ir iespējams Ziemsvētkus svinēt, kad tev pašam iet slikti, kad
esi noskumis un viens?

Viss
ir atkarīgs no tā, kā es šos svētkus izprotu. Ja man pats
galvenais ir būt kopā ar savu ģimeni un ar to pavadīt kādu
patīkamu brīdi, – tas nepalīdzēs tiem, kuriem tās ģimenes nav.
Ja man svarīgi ir saulgrieži, kad saule atkal pieņemas spēkā,
tad tam varbūt ir kāda dziedinoša ietekme, bet vai es ar tādām
domām varu padzīt savu sirds tumsu? Diez vai. Un salatētis bez
dāvanām arī ir mazliet apjucis. Un tā saldā pasaciņa par mazo
Jēzus bērniņu man jau sen krīt uz nerviem …

Kaut
kas šeit neiet kopā. Es lasu to Bībeles stāstu, un tas ir pavisam
citādāks nekā to parasti pasniedz. Te nav ne romantikas, ne sniega
ainavas, ne Ziemsvētku vecītis. Aiz vienkāršiem lakoniskiem
vārdiem slēpjas skarba realitāte, kurā ienāk Dievs. Varbūt, ka
ir vērts ieklausīties un pārdomāt, ko evaņģēlists Lūka
uzrakstīja savā otrā nodaļā pirms divtūkstoš gadiem. Varbūt,
ka tur ir kāda paliekoša vērtība, līdzīgi kā laba mūzika vai
mākslas darbs, kas spēj aizkustināt cilvēkus cauri gadsimtiem.

Vara

Tas
bija senos laikos, kad ķeizars Augusts valdīja pār lielo Romas
impēriju. Ķeizars Augusts bija spožs valdnieks, viņu dēvēja par Dievu, pasaules glābēju un pestītāju. Tomēr viss tas ārējais
spožums nenāca tāpat vien. Vara bija jāizcīna un jānodrošina
ar lielu armiju. Tauta bija jāizklaidē ar spēlēm un jābaro ar
labdarību. Un pašam arī gribējās kādu prieciņu. Tas viss
maksāja naudu un tā sāka pietrūkt. Ko darīt? ”Kāds
jautājums? Paslauksim savas valsts pilsoņus!” Un tā ķeizars
Augusts izdeva pavēli saskaitīt iedzīvotājus kopā ar viņu
īpašumu, lai varētu aprēķināt attiecīgo nodevu ķeizaram.
Līdzīgi kā šodien, kad čekistu kaimiņvalsts prezidents uzspiež
karu cilvēkiem, kas pie nekā nav vainīgi vai, kad banku spekulanti
iedzen veselas valstis bankrotā.


kādā dienā arī Jāzeps no Nācaretes saņēma pavēsti, ka viņam
ir jādodas uz savu dzimto vietu, lai tur piereģistrētos. Ceļš no
Nācaretes uz Betlēmi ilga trīs dienas. Viņš un viņa saderinātā
Marija nedevās brīvprātīgi šajā ceļojumā. Marijai kuru katru
brīdi varēja piedzimt bērniņš un ceļojums bija bīstams un
nogurdinošs. Viņai būtu bijis labāk palikt mājās, bet laikam
jau Jāzeps negribēja viņu pamest vienu pilsētas ļaužu vidū,
kas uzskatīja, ka viņa gaida ārlaulības bērnu. Viņi dodas ceļā.
Līdzīgi kā mūsdienās, kad cilvēki ir spiesti doties projām no
Latvijas, lai pelnītu savu iztiku ārzemēs. Tā ir augstāka vara,
kas visu nosaka – atliek tikai paklausīt.

Viņi
nonāk Betlēmē, kur neviens viņus negaida. Paldies Dievam, ka kādas
viesnīcas īpašnieks apžēlojas un ierāda viņiem vietu kūtī.
Cik zemi viņi bija krituši, ka bija jābūt pateicīgiem par
iespēju palikt kūtī. Kāda vieta, lai laistu bērnu pasaulē! Es
varu iedomāties, kā Jāzepam pašam sevis bija žēl un, kā Mariju
nomāca rūpes par sevi un sava bērna nākotni. Nekas patīkams!

Ceļa
zīme

Cita
aina. Gani uz lauka, kas naktī sargā savas aitas. Viņi dara savu
darbu, tāpat kā to mūsdienās katru nakti dara policisti un
apsargi, ugunsdzēsēji un medicīniskais personāls. Tā bija
ikdiena, nekādi svētki. Pēkšņi parādās viens svešinieks. No
viņa staro neparasts gaišums. Gani nobīstas. Viņi satver savas
nūjas un ir gatavi aizstāvēties. Svešinieks viņus nomierina un
tūlīt pat skaidro, kāds ir viņa atnākšanas mērķis:

”Redziet,
es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm,

jo
jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus,
Kungs.

Redzi,
jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē
gulošu.”


kā zibens uz vienu brīdi izgaismo apkārtējo nakti, kas ļauj
ieraudzīt visu to, kas citādi ir apklāts tumsā, tā šie vārdi
uz vienu brīdi ienes gaismu ganu dzīvē. Ne jau eņģeļa parādība
ir galvenais, tas ir tikai sūtnis, kuram ir uzdevums nodot ziņu par
Pestītāja piedzimšanu.
Eņģelis un debespulku
draudze ātri vien pazūd, bet viņa vārdi ir palikuši līdz šai
dienai. Lieli vārdi! Tie ir domāti ne tikai ganiem, bet visiem
ļaudīm, arī mums. Kāds segums ir šiem vārdiem?

Gani
nolemj pārbaudīt, vai eņģeļa sacītais par bērnu silē ir
patiess. Viņi aiziet uz Betlēmi un patiešām atrod Jēzu. Tas ir
tikai sākums ganu ceļā. Viņi ir piedzīvojuši tikai mazu daļiņu
no lielā apsolījuma. Dieva patiesība reti kad atklājas uzreiz,
pilnībā, bet tas ir ceļš, kas ir jāiet ticībā un paļāvībā,
lai satiktu Jēzu. To var pārbaudīt savā ikdienā, kad laižam
sevi vaļā un dodam Viņam vietu, vienmēr atkal no jauna, pārvarot
šaubas un nedrošību. Tā ir maza atbilde uz lielu jautājumu – kas
tas par Pestītāju, par Kungu, kas piedzimst kūtī, nabadzībā un
tumsā, kura pirmā gultiņa ir lopu sile, kura vecāki ir satraukti
un norūpējušies? Līdz šai dienai šis jautājums cilvēkus šķeļ.
Tiem, kas pielūdz spēku, naudu un varu nav pieņemams tāds Dievs,
kas pazemojas, kas atsakās no Savas varas, lai būtu līdzās
nabagiem un izmisušiem, bērniem un veciem, sāpju nomāktiem un
salauztiem. Tik ātri var paiet garām tai vietai, kur piedzima
Jēzus. Tik ātri Ziemsvētki var paiet garām.

Lūgšana

Mīļais
Dievs!

Paldies,
ka Tu esi nācis šajā tumšajā pasaulē.

Tu
redzi arī manu tumsu, manas bēdas un rūpes.

Es
Tevi lūdzu, ienāc manā sirdī

un
ļauj būt Tavā gaismā, Tavā mīlestībā,

lai
arī es varētu būt gaišs un mīlēt savus līdzcilvēkus.

Āmen.

Novēlu
visiem priecīgus svētkus!

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz