Tuvojas Ziemsvētki un tos nekādā gadījumā nedrīkst atraut no
Adventa laika. Tāpēc jau mēs sakām: tuvojas, ka ir laiks pirms Ziemsvētkiem, ko
sauc par Adventu un kas mums liek gatavoties Ziemsvētkiem.

Kas ir Ziemsvētki? Tie ir Kristus piedzimšanas svētki. Tā ir
dievišķa brīnuma atklāsme. Faktiski šos svētkus Dievs pats dāvā un sagatavo
cilvēkiem. Un ja jautājam, ko Dievs dāvina, tad atbilde ir: Viņš dāvina savu
dēlu, pašu dārgāko. Motīvs, kāpēc Dievs dāvina savu dēlu, ir Dieva mīlestība uz
cilvēkiem. Jāņa evaņģēlijā 3.nodaļas 17.pants to visskaidrāk pasaka: ”Tik ļoti
Dievs pasauli ir mīlējis, ka viņš deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens,
kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.”

Baznīcas lūgšanās Adventa laikā mēs pateicamies Dievam par
teicami lielo un brīnišķīgo noslēpumu, ko Dievs parādījis Ziemsvētkos, kad
Dievs atklājis miesā Dieva cilvēka tapšanu. Tas ir Ziemsvētku brīnums.

Līdz ar to Dievs arī mums kļūst daudz tuvāks un saprotamāks.
Ja līdz tam cilvēki vairāk uz Dievu raudzījās ar drebēšanu un bijību,
apzinoties Dieva varenību un majestātiskumu, kā arī attālumu, kāds šķir mūs,
grēcīgos cilvēkus, no visvarenā Dieva, tad Dievs parādīja: es esmu tieši
turpat, kur jūs, jums līdzās – šajā pasaulē, kur jūs cīnāties ar savām
problēmām un saviem grēkiem, ar ārējiem apstākļiem, esmu kopā ar jums. Tā ir
Ziemsvētku vēsts, tā ir īstā mīlestības vēsts.

Uzskats, ka Ziemsvētki kristīgajai pasaulei ir paši
augstākie svētki, pats svarīgākais notikums, nav īsti patiess. Tā gluži
nevarētu sacīt. Teoloģijā, ja izvērtējam visus baznīcas svētkus, Lieldienas ir
augstāki svētki. Lieldienu nozīme ir vēl lielāka. Vienkārši tauta ir
izšķīrusies, ka Ziemsvētki viņiem ir tuvāki, Ziemsvētkos cilvēku baznīcā ir
vairāk, nekā Lieldienu dievkalpojumos.

Teoloģiski Lieldienas ir augstākie svētki, jo Kristus
augšāmcelšanās ir kulminācija, uzvara pār nāvi. Ziemsvētkos šis ceļš tikai
sākas – Dievs sūta savu dēlu, lai viņš piepildītu misiju, nāktu atpestīt
cilvēkus no grēkiem. Lieldienās šī atpestīšana notiek, īstenojas, kad Kristus
pieceļas no kapa. Bet sākums Ziemsvētkos ir, un mēs redzam, ka sākumā ir Dieva
nodoms glābt grēkos kritušo cilvēci. Tam pamatus likuši arī pravieši, kuri
pravietojuši Kristus piedzimšanu. Ziemsvētkos piepildās šie pravietojumi,
piepildās Dieva nodoms, lai sasniegtu savu rezultativitāti Lieldienās.

Gribētu novēlēt nepalikt pie rituāliem un pie tradīcijām.
Tās ir labas lietas, bet tradīcijas izaug no svētkiem – tās var arī neaizsniegt
svētku saturu, palikt kaut kur perifērijā. Manuprāt, bieži mēs vairāk svinam
Adventu, nekā Ziemsvētkus, jo Advents ir gatavošanās laiks. Proti, lai cienīgi
saņemtu Dieva dēla piedzimšanu, ir svarīgi, ka mēs Adventa laiku vadām grēku
nožēlā, ko arī sauc par mazo gavēni, ka pārmeklējam savu sirdsapziņu, cenšamies
vairāk labus darbus darīt, būt tuvāk saviem līdzcilvēkiem, palīdzēt
grūtdieņiem.

Tas ir Adventa uzdevums, tā ir gatavošanās, lai Kristus var
pie mums ienākt kā pie tādiem cilvēkiem, kas grib dzīvot tīrāku dzīvi, sevi
skaidrot. Lai mēs nebūtu savā skrējienā un savos grēkos, jo tad Kristus pie
mums nevar ienākt.

Ir labi, ja šī gatavošanās notiek, bet Ziemsvētku jēga ir
pielūgsmē, slavēšanā. Tas ir prieks tieši par to, ka Pestītājs ir piedzimis, ka
Kristus ir piedzimis. Un Ziemsvētkos galvenais ir būt šajā pielūgsmē, būt kopā
ar Kristu, ar eņģeļu pulkiem, jo Kristus piedzimšana arī atklāj garīgās
pasaules klātesamību. Proti, Ziemsvētku stāsts Lūkasa evaņģēlijā mums rāda, ka
tajā brīdī, kad Kristus piedzimst, eņģeļi, Debess pulku draudze dzied slavas
dziesmu: ”Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Un
uzreiz ir, kas pievienojas – ganiņi, Austrumu gudrie.

Dāvanas Ziemsvētkos ir laba lieta. Tas ir izaudzis no
Ziemsvētku satura, ka Dievs dod mums visdārgāko, kas viņam ir. Un līdz ar to
mēs cenšamies cits citu apdāvināt. Tā ir atbilde uz Dieva mīlestību – mēs
izpaužam savu mīlestību caur dāvanām.

Vēl labāk būtu, ja mēs savu attieksmi un mīlestību paustu ne
tikai caur dāvanām, bet tieši attiecībās, kas neturpinās nedēļu, divas vai
četras, kā tas ir Adventā, bet visu laiku. Ka mēs neatpirktos ar dāvanām,
nolīdzinot savu parādu. Tas būtu svarīgi.

Bet Ziemsvētkiem ir dažādi līmeņi, katrs kaut ko paņem vai
nepaņem, un kaut ko varbūt pieliek lieku klāt. Esmu dzirdējis, ka radio dīdžeji
viens otru kacina: vai tu vēl vari izturēt Ziemsvētku dziesmas, vai tev jau nav
jābāž ciet ausis?

Tā ir komercializācija, un tā, protams, ir Ziemsvētku
negatīvā puse. Jo ir cilvēki, kuri mēģina izmantot Ziemsvētku laiku savām
interesēm. Bet to jau arī var saprast. Mums nevajadzētu ļauties šim iepirkšanās
trakumam jeb drudzim. Paši jau to labi apzināmies, bet tomēr reizēm ir grūti
atturēties.

Paliekot pie galvenā, lietas nostājas savās vietās. Ja
neņemam kaut ko no šīs perifērijas, bet paliekam pie galvenā notikuma – gaidām
Kristus dzimšanu, gaidām viņa svētīšanu savai dzīvei, gribam ar viņu kopā būt,
kad viņš piedzimis.

Ziemsvētki iesākas ar Svētvakaru 24.decembrī. Tā nav
Ziemsvētku diena, Ziemsvētku diena ir 25.decembris. Bieži vien cilvēkiem 25.decembrī
svētku prieks jau ir noplacis – pēdējā svinēšana ir 24.decembrī, pēc kā svētki
ir beigušies. Kaut gan 24.decembra vakars ir Svētvakars, kas iezvana lielos
svētkus, un tad 25.un 26.decembris, kad ir dievkalpojumi, ir svētki. Lai nav
tā, ka bērniņu līdz ar ūdeni izlejam ārā, kad viņš nomazgāts.