Reti kurš no mums varēs palielīties ar to, ka ne reizi nav saņēmis īsziņu, ka Fortūna beidzot ir uzsmaidījusi un beidzot esam laimējuši lielo “kāpostu”. Kā nu kuram: citam Fortūna atnesusi 150 latus, citam visus 500.

Gadus septiņus atpakaļ, es, iespējams, vēl padomātu un ar smaidu uz lūpām pavazātos apkārt vismaz desmit minūtes. Tagad? Es arī smaidu, jo ir kārtējais kandidāts, kuram varēšu pasvilināt smadzenes. Mans darbības plāns ir šāds. Iesaku arī pārējiem.

Pēc šādas sms saņemšanas es pārzvanu uz norādīto numuru. Izpļāpājos ar “operatoru”, kuram uzdodu pēc iespējas tizlākus, nevajadzīgākus jautājumus. Pats, savilcis pirkstus, klusībā smejos, jo tam “lubrakam” visticamāk, ka nav vairāk pa divām klasēm pamatskolā un deju kursi. Tas arī viss, ko viņš savā CV var ierakstīt. Kad esmu izklaidējies ar “operatoru” un noskaidrojis visus iespējamos jautājumus, arī to, kāpēc “operators” ir izvēlējies šo profesiju, kāds ir viņa kājas izmērs un kāds alus viņam vislabāk garšo, es dodu savu piekrišanu nosūtīt to “Zelta Zivtiņas” atjaunošanas kodu. Pagaidu minūtes desmit, atrodu kādu vecu atjaunošanas kodu un ar smaidu uz lūpām zvanu atpakaļ. Nosaucu kodu. Saka, ka nav kāds cipars pareizi. Es pārsteigts iedvešu klausulē: “NEVAR BŪT! Jūs te mani āzējat.” Tad izcilnieks prasa, lai nosūtu kodu ar sms. Nosūtu arī sms. Šie ņem un atzvana. Tagad ir jāizmanto mirklis un jāpadedzina viņiem kredīts. Es saku, ka nosaukšu vēlreiz, jo iepriekš esmu sajaucis ciparus. Putrojos, te saucot trījnieku, te “oi, oi, oi, piedodiet piecinieks, nē, tomēr trijnieks”. Nosaucu atkal aplamu. Jūtu, ka “gaišais prāts” ar trijiem zobiem priekšējā rindā sāk uzvilkties. Paliek nemierīgs, apmēram kā kucēns, kurš prasās uz tualeti. Un tā tas cirks turpinās minūtes 10. Līdz es vairs nevaru izturēt un nolieku klausuli. Es garantēju, ka nedēļas smieklu deva būs sakrāta.

Ja pēc šīs metodes sāktu atbildēt vairāki, tad, iespējams, šādi gadījumi būtu mazāk.

Šis joks ar šīm sms ir tikpat vecs, kā priekšapmaksas kartes mobilajiem telefoniem, tā kā nebūtu loģiski teikt, ka atkal ir atsācies laimestu bums. Tas turpinās nepārtraukti.

Nevienam nebūs jaunums, ka šie “gaišie prāti” sēž aiz restotiem logiem un bauda debešķīgu vientulību, ritmiski rubinot sev degunu un ar otru roku ūkstu. Garlaicības mākts ne tādus vien trikus izdomāsi.

Kas iekrīt uz šīm lētajām afērām? Mūsu pašu omammas un mammas, kam no tehnikas un komunikācijas padarīšanām ir saprašana tikpat, cik no lieliem greiziem ratiem. Tāpēc, kad braucat pie vecākiem, vecvecākiem uz vakariņām vai padancot kādā jubilejā, tad arī neesiet tik slinki un painformējiet par iespējamiem šādiem gadījumiem, lai viņi nekļūtu par nākamajiem “laimētājiem”.

Reigans