Pēc traģēdijas Zolitūdē, Rīgā, kad sabruka lielveikals “Maxima”, sabiedrībā plaši diskutēts par to, vai glābēju darbs mūsdienās ir pietiekami novērtēts. Kopumā ņemot, manuprāt, jā. Tas, ka algas ir mazas, manā uztverē nenozīmē, ka tādēļ mēs nebūtu novērtēti. Ja situācija valstī būtu labāka, iespējams, arī atalgojums būtu lielāks.

Ugunsdzēsējs ikdienā iet vidē, kurā parasts cilvēks nevarētu uzturēties. Tur ir augsta temperatūra, ierobežota redzamība, dažādi šķēršļi, nepazīstams telpu plānojums. Tie arī ir lielākie apdraudējumi, ar kuriem glābēji ikdienā saskaras, tie ir pat dzīvībai bīstami. Savas zināšanas ugunsdzēsēji atsvaidzina katru dienu. Piemēram, par to, kā veicami glābšanas darbi dzīvojamās ēkās, veikalu noliktavās, ko darīt ķīmisko avāriju laikā, kā notiek seku likvidācija pēc ceļu satiksmes negadījumiem utt.

Kā jau tas izskanējis, VUGD darbinieki ir profesionāļi, augsta līmeņa ir arī tehnika ar ko ikdienā strādājam. Ar aparatūru paši varam griezt, zāģēt, “kost”, plēst. Vienīgais, kas nav mūsu rīcībā, ir ceļamkrāni un traktori. Bet, kā redzams arī situācijā ar lielveikalu “Maxima”, brīžos, kad tas nepieciešams, palīgā nāk pašvaldība, komersanti. Tā kā kopīgiem spēkiem galā tiekam.

Jāsaka, ka katru gadu mūsu tehnikas arsenāls tiek papildināts vai atjaunots. Ir, protams, struktūrvienības, kurās ir veca tehnika, kas nepārtraukti lūzt un ir jāremontē. Pirmkārt, tas ir vietās, kur modernā tehnika nemaz neiet iekšā – padomju laikos celtnieki un projektētāji nav bijuši pietiekami tālredzīgi, un šodien dažviet telpas lielam aprīkojumam nav piemērotas.

Pats personīgi biju to kolēģu bērēs, kas aizgāja bojā, veicot glābšanas darbus lielveikalā “Maxima”. Tā līdz galam joprojām negribas apzināties, ka kaut kas tāds ir bijis. Kolēģu bojāeju visi uztvērām smagi. Ceru, ka šādi gadījumi neatkārtosies. Ko vēl varu piebilst? Jādzīvo tālāk.