Liepājas kultūrvide ir piesātināta – toņi, pustoņi, – labais tonis, smalkums, spēks un vitalitāte. Radošums. Pilsēta elpo savā sirdsritmā kā pieklājīgais pilsonis tramvajā, agresīvais braucējs centrā; klūp vecmāmiņa aiz rekonstrukcijām, bērns spēlējas ar kaijas spalvu. Dzeja veidojas virs gājēju/nācēju galvām, nemanāma un spilgti iezīmēta siluetos un atspīdumos.

Daudz un dažādi kultūrvidē ierakstāmi vasaras darbi. Dzejnieces tajā ienāk ar savu rokrakstu – uzgleznojušas dzeju, sevi, izjūtas, pilsētu, valsti, pasauli – visu, kas ikdienā iekrāsots neredzamā krāsā – “Tējas istabā” šobrīd atklājas savādāk. Nedēļa bijusi pilna atklāsmēm.

Norišu kalendārs – iekšēja brīvība gleznot. Tik tiešām? Viņas glezno?

Kā gan savādāk pasacīt par kartona virsmu, uz kā veidojas domas, kas pārtop bildēs, iesūcas krāsa krāsā un paliek par atspīdumu un nospiedumu tā mirkļa vai brīža pasaulei…

Gleznot var debesis, jūru, ļaudis, iedzīvotājus, cilvēkus, bērnus. Var gleznot virs debesīm, jūras, virs ļaudīm, iedzīvotājiem, cilvēkiem, no bērniem sajustās domas.

Tik pilna un radoša bijusi augusta nedēļa pirms Dzejas dienām, un ”Tējas istabā” dzeja ir sākusies ar gleznām rotātu sarkano sienu – ar balto sienu, uz abām sienām un vēl raibā klāt, kamīna mutē un tāpat vien, kā piemirsta skice.

Dzīves kamols vai ziedu kompozīcija, kvadrāts vai lidojums – svarīgs ir mirklis otas pieskārienam virsmai, stilets – papīram.

Gleznās sieviete zem lietussarga, sieviete – balerīna, sieviete, kas paslēpusies gleznā/sevī, sieviete pret un par krāsu triepienos, sieviete – puķe, sieviete – koks, sieviete – putns, sieviete vējā, zirgs zaļām krēpēm uz tumsas fona, sarkanais vai zaļais pusapļa mežs, vai attālums starp kaut ko, kas nekad nebeidzas, bet ir krāsu sulīgajos toņos nodalīts, kvadrāts un aplis, sievietes dinamika un krāsu pārvērtības dimensijās. Lidojums un kritiens. Plūsma un pretplūsma.

Tā ir spilgta un pieklusināta, bet neparasta pasaule, kas radīta dzejnieču skatījumā. Un tāda tā paliek, jo ir tāda uzgleznota.

Protams, mākslinieki varētu sacīt, ka dzejnieces nav gleznotājas. Un dzejnieces var teikt, ka mākslinieki nav dzejnieki. Neparastums paliek. Skaists pakāpiens dzīves svētku radīšanā sev un tiem, kuri piedalījās šajā procesā.

“Tējas istabā” līdz Dzejas dienām gleznojumi būs redzami, aptaustāmi, arī skeptiķu acīm mielojami.

Bet dzejnieces ir uzdrošinājušās gleznot.

S. Bezmers