Sandra Aigare: Senču rituāli stiprina dzimtu
Sandra Aigare, Rucavas sievu līdere, folkloriste
Mums, latviešiem, laiks starp Miķeļiem un Mārtiņiem tiek uzskatīts par veļu laiku. Tad visi darbi ir apdarīti, dienas kļūst īsākas, pa laukiem veļas miglas vāli, kas simbolizē senču veļus, kas ierodas savās mājvietās, mēs pierimstam, pieklustam, arī dabā ir īpašs laiks, un pēc latviešu tradīcijām atdarām vārtus un aicinām ciemos aizgājušos – mirušos piederīgos un sarīkojam tiem svinīgu mielastu.
Man liekas, ka mūsos joprojām ir apzināts vai neapzināts senču kults. Zemapziņā ir tas, ka gribam savās domās un darbos dalīties ar mums svarīgiem cilvēkiem, gribam turpināt saziņu, lai arī viņi ir Aizsaulē. Un savā ziņā arī viņiem pateikties, jo ticam, ka senči var mums ikdienas gaitās palīdzēt. Tas ir būtiski, tāpēc arī ir saglabājušies Svecīšu vakari, kapu svētki. Aiznesot ziedus, arī parādām savu attieksmi.
Protams, tie, kas senās latviešu tradīcijas pārzina, folkloristi, šo veļu laiku izjūt dziļāk, nekā pārējie. Vēl to dziļi izjūt tie, kas dzīvo savās dzimtas mājās vai arī meklē ceļu uz dzimtas mājām, kuru varbūt vairāk nemaz nav. Tas viss notiek daudz īstāk un nopietnāk. Dažkārt nav būtiski doties uz vietu, kur cilvēks pavadīts pēdējā gaitā. Velīši atgriežas tur, kur dzimuši, auguši, kur ir tiešā saikne. Kaut gan arī tas reizēm nav svarīgi, jo viņi mūs atrod. Viņi ir mūsējie.
Veļu mielasta tradīcijas ir ļoti dažādas. Manuprāt, šie vakari, brīži, kad pieklustam, piesēžam, sarūpējam cienastu aizgājējiem, no kura ēdam arī paši, ir ļoti svarīgi. Senos laikos tam bija rituāla nozīme, cienasts tika nests uz riju vai pirtiņu ar domu, ka to velītis paņemts, tādējādi mielastu svētot no senču puses. Patiesībā agrāk veļu sagaidīšanai īpaši gatavojās. Mūsdienās tradīcijas nav tik dzīvas. Bet veļu laikā vai nu domās piesaucot vai kā savādāk, mēģinām ar aizgājējiem kontaktēties. Katrā ziņā viņus pieminām, jo šajā laikā viņi ir mūsu vidū. Manuprāt, tas ir pārdomu laiks, iespēja tuvināties savējiem.
Izveidojies tā, ka paražas tomēr galvenokārt atzīmējam tuvo cilvēku lokā. Vai tie ir ģimenes godi, vai bērna piedzimšana, krustabas, vai bēres. Būtībā šie dažādie rituāli stiprina dzimtu, tā ir kā sava veida senču labvēlības iegūšana. Domāju, ka pie šīm lietām vajag piedomāt vairāk, un savās mājās sev pašam, nevis kaut kur ejot, lielā barā, apliecinot piederību vai cieņu publiski.