Varu mazliet nomierināt, ka Latvija saražo graudaugus tik daudz, ka pašpatēriņam nepieciešama tikai viena trešdaļa no šī apjoma, bet divas trešdaļas aiziet eksportam.

Taču, runājot par cenām, izejvielu izmaksas ir kāpušas dramatiski un graudaugu izaudzēšanai atsevišķām izmaksu pozīcijām, piemēram, minerālmēsliem cenas ir četrkāršojušās!

Par dažu nepieciešamo pozīciju pieejamību vispār ir liels jautājums, tādēļ, visticamāk, būs vai nu ražas samazinājums, vai būs jāmeklē citādi saimniekošanas veidi un ceļi, kā izaudzēt jeb kā audzēt, lai nekristos ražīgums.

Tehnoloģijas šajā jomā jau ir izstrādātas iepriekš, bet vienkāršākais un salīdzinoši lētākais risinājums bija, teiksim tā, Krievijas minerālmēsli.

Šobrīd eksperti lēš, ka Ukrainas graudi tirgū varētu nemaz nenokļūt dažādu iemeslu dēļ, noteikti Krievijas graudiem arī būs kaut kādi ierobežojumi. Šīs valstis abas kopā ir vien trešā daļa no pasaules tirgus kviešiem un miežiem.

Latviešiem būs jāsapūš vaigos, tas tā pa jokam, bet tiešām – būs jāaudzē vairāk! Loģiski tikai būtu audzēt, sēt vairāk. Šādi mēs nedaudz, bet tomēr varētu palīdzēt pasaulei, palīdzēt Ukrainai pārtikas ražošanā.

Protams, arī ”Durbes graudā” ietilpstošās saimniecības ir gatavas sēt un strādāt vairāk.

Taču vienlaikus jāsaprot, ka zeme ir tik, cik tā ir. Man pašam saimniecībā platības jau ir apsētas no rudens, nav kur vairāk neko izdarīt. Jāņem arī vērā, ka lauksaimniecības zemju paliek arvien mazāk – pilsētas ienāk laukos, līdz ar to lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības samazinās. Ne tikai Latvijā, kur vēl tas nav tik izteikti, bet citās pasaules valstīs, piemēram, tiek būvētas infrastruktūras pilsētu vajadzībām.

Pārorientēšanās no vienas kultūras uz otru diezin vai būs novērojama, vismaz domājot par mūsu saimniecībām. Ir vajadzīgi gan graudi, gan rapsis, jo, piemēram, Ukrainas un Krievijas saulespuķu eļļas būs mazāk, bet eļļa būs nepieciešama, un to var iegūt no rapša.

Svarīgākais un aktuālākais šobrīd ir resursi – minerālmēslu pieejamība un cena, kurināmais, kas nepieciešams graudaugu žāvēšanai, kas ir gāze, sašķidrinātā gāze un dīzeļdegviela.

Jautājums, vai tā būs pieejama pietiekamā apjomā un par kādu cenu. Nav daudz alternatīvu, ar ko aizvietot. Ir tikai trīs varianti nopietnai graudu žāvēšanai, ar malku mūsdienās šos apjomus neviens nespēj paveikt.

Šobrīd aktuāls ir zaļais kurss, kas ir vērsts uz to, lai samazinātu ražošanas apjomus. Tas sevī ietver dažādas aktivitātes – ne tik intensīva ražošana, pāriet uz tehnoloģijām, kuras ir dārgākas, bet degvielu taupošas, augu aizsardzības līdzekļu ierobežošana, zemes atstāšana papuvēs. Būtībā – tā ir ražošanas samazināšana.

Būsim godīgi, ka ar bioloģisko audzēšanu nav iespējams ražas iegūt tik lielas un kvalitatīvas kā konvencionālajā lauksaimniecībā. Tas ir pierādīts un skaidri zināms.

Uzskatu, ka šā brīža apstākļos tas ir jānoliek uz pauzes, kamēr beidzas nestabilitāte pārtikas apjomos. Tas tagad nebūtu galvenais, bet par to ir jālemj valsts politiķiem – jāredz kopējā situācija, jāizvērtē un jāpieņem pareizais lēmums.

Sandris Bēča, lauksaimnieks, kooperatīva ”Durbes grauds” vadītājs

UZZIŅAI

• Graudkopība ir viena no tām Latvijas lauksaimniecības nozarēm, kur pašnodrošinājums pārsniedz pat 300% (2019. gadā – 328%, 2020. gadā – 369%).
• 2021. gadā Latvijā graudaugu kopraža bija 2994,6 tūkstoši tonnu, no kurām lielākā daļa jeb 70% bija ziemas kvieši (2098 tūkst. tonnu).
• 2021. gada graudaugu raža bija ceturtā augstākā kopraža graudkopības nozarē.
• Saskaņā ar ”Eurostat” datiem 2021. gadā Latvija importēja graudaugus 181,9 miljonu eiro vērtībā, no tā 69% veidoja kvieši un 11,5% – kukurūza. Salīdzinot ar 2020. gadu, graudaugu importa vērtība bija samazinājusies par 5%.  
• 2021. gadā Latvija eksportēja graudaugus 606,3 miljonu eiro vērtībā, kas bija par 7,3% mazāk nekā 2020. gadā, tomēr jāņem vērā, ka arī graudaugu kopraža un līdz ar to eksportam pieejamo graudu apjoms 2021. gadā bija mazāks nekā 2020. gadā.

Avots: Zemkopības ministrija