Pirms pieciem gadiem ieguvu Latvijas pilsonību, lai gan mana biogrāfija ir pavisam raiba. Pēc tautības esmu krievs, kurš dzimis Baltkrievijā, taču visu mūžu dzīvoju Latvijā. Arī mana sieva ir krievu tautības, bet arī viņa, tāpat kā mani nu jau pilngadīgie bērni ir ieguvuši Latvijas pilsonību.

Aiz cieņas pret valsti, kurā dzīvojam un strādājam, un arī mācāmies. Bija arī apnikusi tā šķībā skatīšanās uz mani, manu ģimeni, izjūtot nicinājumu. Taču nenojautu, ka laika gaitā sapratīšu, ka nekas nav mainījies.

Lai gan ģimenē sarunājamies krieviski, izejot sabiedrībā, visi un ar visiem runājam latviski, protams, ar izņēmumu gadījumiem – kad satiekam draugus un radiniekus. Bērnus skolojām latviešu skolās, jo skaidri zinājām, ka šeit paliksim, jo vienkārši mīlējām šo zemi, iemācot savām atvasēm cienīt Latviju, Liepāju.

Lai gan man jau ir pāri 50, pērn iestājos augstskolā, kur visi kursi notiek latviešu valodā, lai daudz labāk iemācītos valodu, būtu latviešu sabiedrībā. Protams, es runāju ar akcentu, arī rakstīšanā bieži vien ir dažādas kļūdas, taču es cenšos kļūdas novērst. Bieži vien sava akcenta dēļ esmu saņēmis dažādas personiski aizskarošas piezīmes, komplimentus. Līdzīgās situācijās nonāk arī mana ģimene. Mani bērni gan skolas laikā, gan arī tagad bieži vien cieš no tā, ka pat cilvēki, kuriem būtu jārāda piemērs un jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, ar ironisku, sarkastisku sejas izteiksmi un runu, slēptiem zemtekstiem tiek diskriminēti, ja runa ir par pilsonības jautājumiem. Bieži tas notiek arī tiešā tekstā. Jāsaka, paldies Dievam, ka esam apveltīti ar labu humora izjūtu un vismaz atklāti neizrādām savu sašutumu un sāpi par pateikto.

Piemēram, augstskolā pavisam nesen no pasniedzējas puses, kura uzskata, ka viņa vienīgā prot labi un bez kļūdām uzrakstīt bakalaura, maģistra un arī savu topošo doktora darbu, visas auditorijas priekšā, piesaucot manu un arī dažu citu kursabiedru vārdus, kas arī nav latvieši, izrādīja savu nicinājumu gan pret mani personīgi, gan pret visu krievu tautu. Jā, es atzīstos, ka nevaru uzrakstīt darbus bez kļūdām, bieži dažādus rakstu darbus esmu iedevis pārbaudīt valodas speciālistam, bet, ja man tas jādara uz vietas, protams, kļūdas gadās.

”Es daža laba dēļ nesapratu, kādā valodā es runāju, kādā valstī mēs dzīvojam. Man bija briesmīgi lasīt!” tā izteicās pasniedzēja, kas gadu ziņā varētu būt mana meita, atdodot jeb atsviežot atpakaļ manu darbu. Kad pasniedzējai pajautāju pretī kaut ko krievu valodā (jo negribēju izgāzties), viņa apstulba, samulsa un nosarka… Neprata atbildēt uz maniem jautājumiem, jo, kā pati atzinās, nesaprata. Centās no situācijas iziet tādējādi, pamatojot, ka krievu valoda viņai nav bijusi nepieciešama, ļoti labi protot angliski.

Tad man ienāca prātā tāda doma – vai patiešām tādā veidā mēs protam izrādīt savu varenību, iedomājoties, ka esam augstākstāvoši izglītības un citu iedomātu iemeslu dēļ? Kāpēc tajā pašā laikā ir cilvēki, kas to ļoti labi saprot, ka ne visi var būt pavisam perfektie pilsoņi? Kā esmu novērojis, ne jau visi latvieši, pilsoņi, vienmēr ir perfekti – kļūdās jau visi savā valodā. Piemēram, ļoti daudzi izteikuši labus komentārus: ”Malacis, tu proti ļoti labi runāt latviski, bet, ja kaut ko nesaproti, droši vari jautāt pēc palīdzības.” Dažreiz uztraukumā neprotu izskaidrot situāciju, un saņemu pretimnākšanu ar vārdiem ”būtu pat labāk, ja jūs to pateiktu krieviski.”

Kāpēc es visu šo pateicu? Atbilde tam ir pavisam vienkārša – mēs visi gudri runājam par integrāciju, integrētu sabiedrību, vienlīdzību, brīvību, bet ļoti ceru, ka mēs šie gudrie vārdi nav sinonīmi vārdam ”diskriminācija” vai tilts uz to.

Sergejs Grigorjenko,
Latvijas pilsonis