Intervija ar koncertzāles “Lielais dzintars” vadītāju Timuru Tomsonu.

– Vai Ventspils koncertzāle varētu būt pirmā reģionos, kas zaudē konkurences cīņā grūtos laikos?

– Es tā neteiktu. Nedomāju, ka mākslinieciskā vadītāja maiņa ir saistīta ar esošo situāciju. Šis jautājums briedis jau kādu laiku. Ventspils situāciju nevar salīdzināt ar pārējām koncertzālēm.

Pirmkārt, viņi ir pēdējie, kas atvērušies, un starts nebija tik veiksmīgs, jo pēc īsa laika sākās pandēmija. Viņi nevarēja kārtīgi ieskrieties, lai sāktu savu darbību. Neveiksmīgais starts gan ietekmēja apmeklētāju rādītājus.

Ļoti respektēju M. Magones mākslinieciskās izvēles. Mani padara mazliet bažīgu tas, ka aiz visa stāv nozare, mūsu zāles uzbūvētas tādas, kādas tās ir, un finansiālā puse arī ir diezgan svarīga.

Mums jāņem vērā, kas dzīvo reģionā, kāda ir publika, kāda ir viņu iepriekšējā pieredze un kādu veidojam jauno pieredzi. Auditorijas attīstība ir samērā lēns process, dažreiz gaumi klausītājiem veidojam desmitgadēm, nevis uzliekam savas ambiciozās vēlmes un pēc tam domājam, kāpēc gan publika nav nākusi uz šiem koncertiem un pasākumiem.

Esmu lēnās teorijas piekritējs, un, manuprāt, Liepājā ir diezgan labi redzams, ka šobrīd cilvēki ir daudz vairāk gatavi, nekā zāles atklāšanas brīdī.

Ventspils koncertzālē arī mazāka uzmanība pievērsta šo sarežģīto programmu mārketingam, mazāk cilvēku strādāja pārdošanā. Arī pilsēta ir daudz mazāka.

Mūzikas vidusskola rīko ļoti daudz bezmaksas pasākumu, līdz ar to mākslinieciskajam vadītājam ir ļoti izaicinoši strādāt. Nav runa tikai par to, ka M. Magones gaume būtu pārāk sarežģīta ventspilniekiem, šis stāsts ir komplicētāks.

– Tomēr, vai energokrīzes laikā apmeklētāju un finansējuma trūkuma bēdas varētu skart arī citas reģionālās koncertzāles?

– Budžeta veidošanas laikā daudz kas atkarīgs no pašvaldības. Nav noslēpums, ka kultūra var atpelnīt tikai daļu no saviem izdevumiem, Eiropā ir pieņemts to publiski dotēt.

Ja kultūra sāk zaudēt dotācijas tāpēc, ka mums ir jākurina māja, tas var ietekmēt arī mūsu mākslinieciskās izvēles,

piemēram, izvēloties vairāk vietējos māksliniekus nekā ārzemniekus, ja nebūs tik daudz finansējuma kā agrāk. Tas samazina dažādību, bet es negribētu teikt, ka samazina kvalitāti.

– Pagaidām nav manāms, ka cilvēki mazāk apmeklētu “Lielā dzintara” pasākumus?

– Nē, nav. Ar Liepājas Mākslas forumu atgriezāmies 2019. gada rādītājos. Ir mainījušies paradumi – cilvēki pērk biļetes pēdējā brīdī, kas nepadara dzīvi vieglāku, stress ir lielāks. Taču kopumā apmeklējums ir stabils.