Portālā “Diena” izlasīju rakstu “NBS par 40 miljoniem latu iegādājušies kuģus, kas nepārtraukti jālabo”. Virsraksts pārsteidz un liek aizdomāties.

Taču vairāku gadu laikā esmu pamatīgi sekojis līdzi mūsu NBS un Jūras spēku attīstībai īpaši. Varu apgalvot, ka aizsardzības nozarē ir problēmas. Un visticamāk, ka ķibeļu netrūkst. Taču konkrētajam rakstam par “Alkmaar” klases kuģiem pilnībā piekrist nevarētu. Pirmkārt, jāpaskaidro, ka noslēgtā kopsumma – 60 miljonu eiro par pieciem kuģiem ir samērīgas izmaksas, zinot, ka jauns kaujas kuģis maksā simtos miljonos. Salīdzināt mīnu meklēšanas kuģu remontu izmaksas ar izmaksām, kas jāatdod, piemēram, par zvejas kuģi, nebūtu īsti korekti. Ne tikai tādēļ, ka militārie kuģi ir ļoti dārga nozare, bet arī tādēļ, ka mīnu meklēšanas kuģi kā klase tiek būvēti no citiem materiāliem, ievērojot pilnīgi citas tehniskās prasības, lai droši veiktu atmīnēšanas darbus. Bez tam “Alkmaar” klases kuģus aktīvi izmanto gan Beļģijas, gan Nīderlandes, gan Francijas.

Varu paskaidrot, ka “Alkmaar” klases kuģi ir trīs Eiropas valstu kopražojums. Francija būvēja mīnu tralēšanas ierīces, Beļģija atbildēja par kuģu elektroniku, savukārt Nīderlande būvēja kuģu korpusus. Francijas un Nīderlandes rīcībā nonāca pa 15 kuģiem, Beļģijas flotei 10 kuģi. Pēcāk šos kuģus bruņojumā pieņēma arī Pakistāna, kura vienu kuģi nopirka no Francijas, vienu uzbūvēja kopīgi ar Franciju, bet trešo uzbūvēja patstāvīgi. Divus kuģus no Nīderlandes nopirka Indonēzija. Patreiz pasaulē ir 45 šīs klases kuģi. Sekojoši, jebkādi apgalvojumi, ka NBS ir izvēlējušies sliktus kuģus, īsti pieklājīgi gan nebūtu.

Kādēļ izvēle kritusi tieši uz šīs klases kuģiem, sabiedrībai ziņots netika. Taču zināms, ka pirms “Alkmaar” mīnu meklētāju iegādes Nīderlande Latvijas Jūras spēkiem bez maksas nodeva hidrogrāfijas kuģi A- 90 “Buyskes”. Tagad šis kuģis nes “Varoņa” vārdu.

Igaunijas Jūras spēki gan izvēlējušies savu mīnu floti modernizēt ar Lielbritānijas Karalisko jūras spēku 53 metrus gariem “Sandown” tipa mīnu meklētājiem- M 313 “Admiral Cowan” un M 314 “Sakala”, kuri ir būvēti 1989. un 1990. gadā. Šie kuģi bija nedaudz jaunāki, taču maksājuši dārgāk. Viena “Sandown” klases kuģa cena bijusi ap 12 miljoniem latu.

Apgalvot, ka likstas piemeklē tikai Latviju, arī nav īsti pareizi. Šim mazohismam nav nekāda pamata. Arī Lietuvā diezgan plašu rezonansi izsauca lietuviešu Jūras spēku jaunie “Hunt” klases mīnu meklēšanas kuģi. Pēc laikraksta “Respublika” datiem tikai viens no Lielbritānijas pirktais mīnu meklētājs izmaksājis teju divas reizes dārgāk nekā mūsu “Alkmaar” kuģis. Lietuvai viens kuģis maksājis aptuveni 19 miljonu latu. Atgādināšu, ka Latvija savus “Alkmaar” klases kuģus iegājās par 8 miljoniem latu gabalā. Bez tam Lietuvas militārais resors jau ziemā ir piedzīvojis satricinājumus jauno kuģu sakarā. Izrādās, tiem atklāti daudz defektu.

Lai neizskatītos, ka esmu uzņēmies NBS sabiedriskā aizstāvja lomu, papildināšu iepriekš teikto ar savu kritikas devu. Proti, jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pieci vienas klases mīnu meklētāji Latvijai nebija vajadzīgi. Visas Jūras spēku vajadzības pilnībā spētu nodrošināt 3 mīnu meklētāji. Tāpat ir zināms, ka Jūras spēki ar savu patreizējo struktūru un skaitlisko sastāvu faktiski nemaz nespēj nodrošināt to, ka visi pieci mīnu meklētāji vienlaikus varētu doties pildīt savus uzdevumus. Nemaz nerunājot, ka Jūras spēku rīcība ir krietns skaits citu kuģu, kam jāpilda pavisam atšķirīgi uzdevumi. Tātad, nekādas komandu rotācijas te nav pieļaujamas. Ja tas notiek, tad par kuģu tehnisko stāvokli brīnīties gan nenāktos.

Ir skaidrs, ka bez Jūras spēkiem Latvijas valsts pastāvēšana būs apdraudēta. Ir vajadzīgi gan kuģi, gan labi jūrnieki. Vajadzīgas arī pārmaiņas un daudz uzlabojumu. Taču vispārējās neizlēmības epidēmijas laikā, gaidīt brīnumus no valdības vai Aizsardzības ministrijas klerku korpusa laikam nenāktos.