Liepājas Neredzīgo biedrība savā mītnē Ganību ielā 197/205 iekārtojusi veikaliņu, kurā pārdošanai izliktas neredzīgu, vājdzirdīgu un cilvēku ar kustību traucējumiem darinātas lietas.

Mezgloti spilveni, paklāji, somas, šūti ādas maciņi, krelles, brošas, adījumi, tamborējumi, pīti grozi. Liela daļa no šeit redzamā darināta biedrības organizētajās mācībās no materiāliem, kurus gādājusi biedrība, bet ir arī mājās tapušas lietas. Veikaliņš nav ne biedrības, ne arī darbu autoru bizness, un tomēr tās ir lietas, kuras var pārdot, atzīst biedrības vadītājs Māris Ceirulis. Nodarbībās gatavotie darbi var palikt gan pašam darinātājam, gan pārdodot par tiem var iegūt kādu latiņu, ko pielikt klāt pie savas pensijas. Piemēram, viens mezglots dekors top vairākas nedēļas, bet tā cena ir tikai daži lati. Tikai vienai grāmatzīmītei vien izlietoti 16 metru aukliņas. Vienas krellītes darinājuši seši cilvēki. Ādas somiņa arī ir kolektīvs darbs. Darbi paveikti skolotāju vadībā, kuri arī palīdz ņemt vajadzīgās krāsas materiālu īstajā brīdī. Šie darbi nav peļņas lieta.

“Toties neredzīgajiem ir prieks un gandarījums, ka viņu gatavotais priekšmets kādam patīk, kāds to nopērk. Viņi jūtas vajadzīgi,” teica Agrita Šuba – viņas un Jeļenas Rozītes pārziņā ir veikaliņš. Viņas abas biedrībā strādā uz laiku, viņu darbavieta ir valsts un Eiropas Sociālā fonda subsidēta. Invalīdu darinājumus Agrita bieži vien pārdod arī lielveikalos. Ja kādam pircējam ir interese, viņa aicina atnākt uz biedrību, paskatīties, kā šie darbi top. Biedrības māja ir pašā pilsētas nomalē un nav to veikalu ceļā, uz kuriem liepājnieki dodas ikdienā, un tai pircēju takas garām neved. Tāpēc dažreiz veikaliņa durvis kāds interesents atradīs slēgtas. “Mēs sakām – veikals nav atvērts, bet tas ir interesentiem pieejams darbdienās darba laikā,” sacīja M. Ceirulis.

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”

Egona Zīverta foto

Pat šķietami vienkārši darinājumi autoriem prasījuši komandas darbu, nedēļām ilgu laiku un pacietību. Ja kādam patīk un nopērk, ir liels prieks, stāsta .