Covid-19 pandēmija ietekmējusi gandrīz visu cilvēku darba gaitas un karjeru. Pārtraukums ierastajā biznesā, dīkstāve vai pat darba zaudēšana nesusi gan problēmas, gan arī piespiedusi meklēt jaunus ceļus un risinājumus, kā izdzīvot. Apvaicājāmies, kas mainījies un vai cilvēki turpina bažīties par savu drošību.

“Nekādu problēmu,” par izdzīvošanu jaunā koronavīrusa plosīšanās laikā saka Aizputes novada uzņēmēja Ina Gertsone. Viņa šuj apģērbus bērniem un jau pirms vairākiem gadiem izveidojusi savu zīmolu “Smukumlietu skrodernīca”. Ar saviem ražojumiem allaž apbraukāti tuvi un tālāki gadatirgi, taču Covid-19 krīzes laikā tirdzniecība nenotika.

Inas šūtās kleitiņas, cepurītes un citus apģērba gabalus var pasūtīt uzņēmuma “Facebook” lapā. “Internets arī palīdzēja,” viņa atzīmē. Pirmajos tirdziņos, kas atsākās pēc ārkārtas situācijas atcelšanas, nākuši iepirkties daudzi pastāvīgie klienti. Tomēr Ina atzīst, ka šajā periodā šūšana esot atvirzījusies otrajā plānā. Tas gan nenozīmē, ka dīki sēdēts ar rokām klēpī, gaidot labākus laikus. “Vienkārši grozījos uz riņķi. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas tagad sēdēs un vaidēs,” viņa spriež. “Ieviesu jaunu nozari – audzēju pūkainās zīda vistiņas un apvienoju biznesus. Te man ir cāļi, te vēl braucu tirgot daudzgadīgās puķes.” Cik bijis pasūtījumu, tik šūts, taču galvenais akcents bijis ņemties ar vistiņām.

Liepājā pirmajā tirdziņā pēc lielā pārtraukuma ar apģērbu noietu gājis ļoti labi. Ražotāja nevarot teikt, ka cilvēkiem trūkst naudiņas: “Nu, neteikšu. Laikam pa šo laiku sakrājuši bišķiņ. Grobiņā pārsvarā nāca pastāvīgie klienti, kas jau pie manis pasūta.” Ina stāsta, ka tirgojamo mantu esot maz, arī izšuvusi gandrīz visus audumus, ar kuru piegādi krīzes laikā bijis visādi, tagad jāgādā tie. “Nu man ir šausmīgi jāstrādā, lai varētu uz pārējiem tirgiem braukt. Vajag visu saraut. Jo man vispār nebija tādas domas, ka šovasar atļaus kaut ko darīt, ka tirdziņi atsāksies,” viņa saka.

Pēc zīda vistiņu cālīšiem pieprasījums esot, tie pašlaik šķiļas laukā. Pirmie tikuši pārdoti, bet nu I. Gertsone to tirgošanu pārtraukusi. “Gribu sev ieaudzēt. Man vajag olas, ja es gribu putnu audzēšanu paplašināt,” viņa paskaidro.

“Es jau no paša sākuma neticēju tam vīrusam,” vaicāta par iespējamām bažām, kontaktējoties ar pircējiem, saka uzņēmēja. “Man piebirst pilna telts. Citi vecāki ļauj bērniem pašiem mantas aiztikt, citi ne. Es taču nevienu nedzīšu laukā. Man nav bail, un nevienu tādu pircēju, kas baidītos, arī neesmu redzējusi. Ko tad tagad vairs – kad visas robežas un visi ceļi vaļā? Varbūt kādi veci cilvēki vēl sargājas.”