Apnika bezperspektīva

Pagājušo ceturtdien ap pusdienas laiku aiz rūpnīcas vārtiem Roņu ielā valdīja pilnīgs klusums, teritorijā nebija manāms neviens cilvēks. Arī caurlaides ēkas durvis slēgtas, bet logā ielikta zīmīte ar tālruņu numuru, par kuru sazvanāms sargs.

“Banka visu pārņēmusi,” telefonsarunā saka teritorijas sargs, norādot, ka pilsētā bija “palaista pīle, ka rūpnīca atsāks darbu, taču nekas tāds nenotiks”.

 “Kurzemes Vārds” pagājušonedēļ sazinājās arī ar I. Krupņiku. Jautāts, kādēļ pēc trīs mēnešu pauzes septembra vidū netika atsākta ražošana, viņš pastāsta, ka ar likvidējamās “Trasta komercbankas” maksātnespējas administratoru neizdevās panākt vienošanos, ka rūpnīca varētu strādāt vēl vismaz gadu.

“Jūlija beigās man bija pēdējā saruna ar administratoru [Armandu Rasu]. Vēlējos, lai viņš dod garantiju, ka rūpnīca varēs strādāt vismaz līdz 2021. gada jūnijam. Administrators teica, ka šādas garantijas nedos. Ražot vēl varot mēnesi vai divus, taču pēc tam rūpnīcas īpašums pēc iespējas ātrāk tikšot pārdots. Taču iespēja strādāt tikai dažus mēnešus nav vērtējama nopietni. Tas nav tā, ka  nospiež pogu un ražošana notiek. Vajadzīgi speciālisti, mehāniķi utt.,” skaidro I. Krupņiks.

Vasaras sākumā, kad rūpnīca pārtrauca darbu, apsargāt teritoriju uzticēja mehāniķim, kuram bijis jāuzrauga arī iekārtas, lai tās būtu darba stāvoklī. Taču bankas administrators noalgojis citu apsardzi – kādu Rīgas firmu, zina stāstīt I. Krupņiks.

Viņš pauž, ka ar “Trasta komercbankas” administratoriem (A. Rasa ir otrais bankas administrators, sākotnēji šajā amatā darbojās Ilmārs Krūms, kurš šobrīd tā dēvētajā Sprūda lietā apsūdzēts par nolaidību – I. O.) cīnījies vairāk nekā četrus gadus, līdz viņam apnikusi šāda “bezperspektīva biznesa sarunu vešana”.

Tagad uzņēmējs savu dzīvi saista ar Izraēlu, kur viņam piedāvāts darbs un esot arī iespēja attīstīt biznesu. Saikne ar Liepāju gan neesot pārrauta pilnībā. “Man vēl šeit ir māja,” pauž I. Krupņiks.

Darbu rūpnīcā (iepriekš darba devējs bija “Kolumbija Ltd”, vēlāk “Libava”) zaudējuši ap 90 cilvēku. Ar visiem darbiniekiem un piegādātājiem uzņēmums esot norēķinājies, arī nodokļu parādu “Libavai” neesot. 

Laika periodā no 15. maija līdz 21. septembrim Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) Liepājas filiālē reģistrējušies 58 darbinieki, kuriem pēdējā darbavieta ir SIA “Libava”, pavēsta NVA Liepājas filiāles vadītāja Dace Baumane. Bezdarbnieku uzskaitē šobrīd vēl ir lielākā daļa šo cilvēku. “Darbinieki cerēja, ka septembra vidū ražošana atsāksies. Šobrīd acīmredzot saprot, ka laikam tas nenotiks un pamazām sāk meklēt darbu citur. Darba devējs nav NVA iesniedzis nekādu paziņojumu par to, kas notiks tālāk,” saka D. Baumane, piebilstot, ka šajā nozarē vakances šobrīd ir uzņēmumā “Piejūras serviss” Nīcas novadā.

Veiksmes stāsts beidzies

Zivju rūpnīcas teritorijā Roņu ielā darbojās vairāki savstarpēji saistīti uzņēmumi: “Kolumbija Ltd”, “PK Invest”, “Baltā zivīte”, “Libava”, “Roņu 6”, “Liepājas zvejas osta”. Vairums no tiem šobrīd ir neaktīvi, faktiski tukšas čaulas uzņēmumi. “Kolumbiju”, kuras īpašnieki ir Igors Krupņiks, Vadims Prokofjevs un Kiprā reģistrētā kompānija “Nitrolex Ltd”, šī gada jūnijā atstāja vienīgais valdes loceklis Igors Smirnovs.

Krupņikam piederošā “Baltā zivīte”, kas ražoja krabju nūjiņas, šī gada sākumā ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu izslēgta no PVN reģistra. Kopš 3. jūnija aktuālu amatpersonu nav arī uzņēmumā “PK Invest” (īpašnieki – I. Krupņiks, V. Prokofjevs un “Nitrolex Ltd”). Amatpersonas jau pagājušovasar atstājušas arī SIA “Roņu 6” (īpašnieki – I. Krupņiks, V. Prokofjevs un “Nitrolex Ltd”). Tikmēr iepriekš Igoram un Maijai Krupņikiem piederošajai “Liepājas zvejas ostai” pērn mainījušies īpašnieki, un uzņēmuma juridiskā adrese tagad ir Saulkrastu novadā.

Pagaidām aktīva ir vien “Libava”, kas pērn strādājusi ar 1,593 miljonu eiro apgrozījumu un 105,7 tūkstošu eiro peļņu.

Taču vēl pirms gadiem pieciem sešiem par “Kolumbiju” runāja kā par veiksmes stāstu – viens no mūsdienīgākajiem un lielākajiem zivju pārstrādes uzņēmumiem Baltijā ražoja plašu zivju konservu sortimentu no okeāna, jūras, ezera un upju zivīm.

Produkciju no Liepājas eksportēja uz daudzām valstīm.  2013. gadā rūpnīcas teritorijā atklāja Baltijā modernāko zivju audzētavu, kurā audzēja samus, stores un foreles. Tagad tās baseini ir sausi.

Zivju rūpnīcas likstas sākās pēc tam, kad 2016. gadā tika sākts “Trasta komercbankas” likvidācijas process. “Kolumbija” savulaik, lai realizētu rūpnīcas modernizācijas projektu, šajā bankā bija ņēmusi gandrīz 800 tūkstošu eiro lielu kredītu, kā arī slēgusi līgumu par 526 tūkstošu eiro kredītlīnijas piešķiršanu. Pēc bankas kraha tās administrators centās neapmaksātos kredītus atgūt, izsolot prasījuma lietu kopību pret “Kolumbiju”, “PK Invest”, “Balto izvīti”, “Roņu 6”, “Liepājas zvejas ostu” un “Nirtolex Ltd”. Gan pirmā, gan arī otrā izsole beidzās bez rezultāta.

Vieš cerības

“Kurzemes Vārds” sazinājās ar advokātu biroja “Rasa & Ešenvalds” advokātu Jāni Ešenvaldu, kurš kopā ar “Trasta komercbankas” administratoru A. Rasu strādā pie zivju rūpnīcas mantas realizācijas.

Jautāts, kāds liktenis turpmāk sagaida rūpnīcu, viņš klāsta, ka šobrīd notiek darbs ar potenciālajiem pircējiem.

“Daļa no viņiem ir gatavi iet uz priekšu, iespējams, pat uzsākt ražošanu tuvāko mēnešu laikā.  Ļoti ceru, ka mums tas izdosies, lai gan šobrīd kaut kādas prasības iesniedzis Lauku atbalsta dienests (LAD), kas to procesu varētu padarīt nedaudz garāku. Ar viņiem [LAD] runā arī potenciālie pircēji, jo arī dienestam galvenais ir, lai rūpnīca strādā. Tā ka viss ir procesā un situācija nav tik bēdīga. Interesenti ir, turklāt ne viens vien,” teic J. Ešenvalds.

Interesi par rūpnīcu izrādot kā vietējie, tā arī ārvalstu uzņēmēji, kas galvenokārt saistīti ar zivju pārstrādes nozari.

Administratora vēlme esot uzņēmuma aktīvus pārdot kā vienu veselumu, taču, tā kā pircēji izrādot interesei par atsevišķu īpašumu iegādi, iespējams, rūpnīca vienā darījumā varētu tikt pārdota vairākiem investoriem. “Taču visreālākie pircēji pamatā gatavi pirkt visu. Pēc tam viņi paši sapratīs, kā rīkoties – vai darboties pašiem, kaut ko iznomāt vai pārdot citiem,” klāsta J. Ešenvalds, vienlaikus paužot pārliecību, ka bankai neizdosies atgūt visu summu, kuru tai ir parādā I. Krupņika uzņēmumi.

Kāpēc bankas likvidators nebija ieinteresēts, lai esošie zivju konservu rūpnīcas uzņēmumi turpinātu ražošanu? “Tāpēc, ka esošie uzņēmumi nebija gatavi maksāt nekādu nomas maksu, nebija gatavi neko pirkt, bija gatavi tikai bez maksas to visu nolietot,” atbild advokāts. “Turklāt mūsu uzdevums jau ir mantu pārdot, jo kreditori gaida naudu. Domāju, ka vietā nāks kāds, kurš labāk prot organizēt uzņēmējdarbību. Manuprāt, visi no tā būs ieguvēji.”