Šķiet, kurpnieka amats ir tas, ar ko maizi var nopelnīt visos laikos. Kuram gan pa reizei nevajag salabot kurpju? Tomēr pašlaik darbnīcās ir klusi.

Liepājas centrā atrodas trīs kurpnieku darbnīcas. Vakar priekšpusdienā pie kurpnieka Sergeja Zaičenko Kuršu ielā bija atnākuši trīs klienti, pie Aināra Cipriķa Kungu ielā un pie Zeļima Totikova Peldu ielā – pa vienam. Nav tā, ka darba nav nemaz, bet klientu, ar ko parunāt, meistariem nav.

“Ļoti maz cilvēku tagad nāk. Ir dienas, kad neatnāk neviens. Labos laikos pastāvīgi kāds nāca un gāja. Šķiet, kritums sākās pirms pāris gadiem. Daudzi ir bez darba, daudzi cilvēki ir degradējušies, bet daudzi ir aizbraukuši. Cilvēku skaits ir ļoti samazinājies, un līdz ar to arī mūsu apgrozījums. Ekonomiski viss ir cieši saistīts,” spriež Z. Totikovs. Viņš strādā kopā ar atslēgu meistaru Pāvelu Jakovļevu, kurš domā, ka “tagad Liepājā pat 75 tūkstoši iedzīvotāju nebūs, cilvēku ir daudz, daudz mazāk nekā agrāk”.

Bet A. Cipriķis novērojis, ka kurpnieku biznesu graujoši ietekmē apavu zemās cenas tirgū. “Piemēram, vasarā bija tirgū kurpes par latu. Kurš tad nesīs labot? Cilvēki varbūt atļaujas nopirkt trīs tādus pārus un vienam mēnesim pietiek, nākammēnes pērk atkal. Labošana izmaksā dārgāk.” Viņš pieļauj – iespējams, ka tagad cilvēki arī vairāk staigā ar neremontētiem apaviem, “ar salauztiem supinatoriem, ar cerību, ka ziemu izvilks”. Rudenī gan bijis karsts darbalaiks, saka A. Cipriķis un S. Zaičenko, ne tā, kā tagad. “Bet šodien klimats ir manā pusē – ir slapjš, slidens, kājas slīd, tad jau arī kaut kas lūst, zolītes līmējas vaļā,” bezbēdīgi teic A. Cipriķis. “Cilvēki meklē sev meistaru, jo kurpes viņiem ir labākās un mīļākās, un tās vajag sataisīt. Vērts remontēt jau ir tikai vecās ādas kurpes. Un ja apavs no ādas, tikai tad vērts to pirkt,” saka S. Zaičenko.

Bet blakus tikko izremontētiem zābakiem darbnīcās krājas salaboti apavi, kuri jau pārklājušies putekļiem. Kāpēc cilvēki gadiem nenāk pēc savas mantas? “Varbūt kāds nomiris, kāds cits – aizmirsis,” saka A. Cipriķis. Viņš desmit gados sakrājis jau piecus maisus ar aizmirstiem salabotiem apaviem, kuriem pakaļ neviens nav atnācis. “Naudas izteiksmē tas ir kāds tūkstotis latu,” meistars rēķina.

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”