Joprojām ir tirdzniecības vietas, kur nevar norēķināties ar maksājumu kartēm. Un tie galvenokārt ir mazie veikaliņi. Lai kaut cik nopelnītu, dažviet veikaliņos noteikts limits, un ar karti var norēķināties, piemēram, sākot no viena lata.

Taču, lai cik ļoti tas dažkārt kaitinātu pircējus, situācija nemainīsies, ja vien nemazināsies banku augstās komisijas maksas.

“Tas ir absurds, ja pasūta vienu sērkociņa kastīti par trīs santīmiem, un grib norēķināties ar karti. Vai nopērk mazo kafiju par 14 santīmiem. Tā kā uzcenojums nav tik liels, mums nekas nepaliek pāri. Tirgojam gandrīz par velti,” kāpēc pieņemts lēmums, ka pirkuma summai ir jābūt vismaz vienam latam, lai varētu norēķināties ar maksājuma karti, skaidroja Rīgas ielā 38 esošā veikaliņa “Auda” pārdevēja. “Taču, ja cilvēkam ir vajadzīga maizīte, izlaižam cauri. Saprotu, ka neviens nav miljonārs. Taču akurāt par sīkumiem nepiekāpjamies.” Un pircēji esot saprotoši. Tāpēc neviens traci neceļot.

“Beķereja” Lielajā ielā 4 ir kopš 2009.gada. Un jau kopš pirmsākumiem tur nevar norēķināties ar maksājumu kartēm. SIA “Puķītes-2” tirdzniecības vietas ir izvietotas visā Kurzemē, un pagaidām nevienā no tām par pirkumu nav iespējams norēķināties ar karti, taču šāda doma tiekot apsvērta. Vai šajos veikalos kaut kad varēs veikt bezskaidras naudas norēķinus, ir stipri atkarīgs no tā, cik izdevīgs būs bankas piedāvājums.

SIA “Puķītes-2” izpilddirektore Inga Peniga norāda, cik dārgi tas galu galā sanāk tirgotājam – ir jāmaksā bankai, tad vēl par termināla īri un dažviet vēl nepieciešams ievilkt internetu. Ja vidējā pirkuma summa ir Ls 1.20, tad kaut ko nopelnīt esot grūti.

Latvijas Tirgotāju asociācijas padomnieks Austris Kalniņš pastāsta, ka banku ieturētā komisijas maksa svārstoties no 0,5 līdz 4 procentiem no pirkuma summas. Bet veikalam saskaņā ar Maksājumu pakalpojumu likuma 77.panta 3.daļu “aizliegts pieprasīt no maksātāja maksu par konkrētā maksājuma instrumenta izmantošanu”. 

“Ja lielveikali izlīdzas ar plašo preču sortimentu un ar dažādu uzcenojumu, tad mazajiem veikaliem tādas rīcības brīvības nav, jo pamatā ir visnepieciešamākās pārtikas preces, kam nedrīkst likt augstāku uzcenojumu. Tāpat pārdošanas cenas diktē piegādātāji, aug transporta izmaksas,” norāda A.Kalniņš. Ar likumu veikaliem neesot aizliegts noteikt pie sevis pirkuma minimālo summu ar maksājumu karti, ja vien tas iespējams pēc līguma ar banku par karšu apkalpošanu. Vairāku starptautisko karšu izplatītāji gan to nepieļauj, tā kā ierobežojumi ir paša veikala atbildība.

Lai, izstāvot garu rindu, nenākos vilties, pirms ieešanas veikalā iesakām palūkoties, vai uz durvīm ir uzlīmes, kas liecina, ka šeit varat norēķināties ar bankas karti.

Palasot internetā viedokļus par to, kā cilvēkiem patīk labāk norēķināties – ar karti vai skaidrā naudā – domas dalās. Tiek minēti vairāki aspekti, kāpēc viens vai otrs veids ir labāks. Piemēram, gadījumā, ja kāds garnadzis nozags maku vai somu, tā īpašnieks nebūs tik liels zaudētājs, kā tad, ja tur būs bijusi skaidras naudas summa. Ir arī slinkums iet līdz bankomātam. Kāds cits teic, ka nekad nevar zināt, cik daudz naudas savajadzēsies, tāpēc labāk izmanto karti. Tā kā kādam visbiežāk sanāk iepirkties tirgū, kur nevar norēķināties ar karti, viņš ir skaidrās naudas pusē. Skaidru naudu arī esot vieglāk pārskatīt. Zini, cik iztērē, un pēc tam, ielūkojoties kontā, nav nepatīkamu pārsteigumu, ka atkal esmu pārtērējies. Tāpat skaidra nauda ir vajadzīga, lai, piemēram, sabiedriskajā transportā nopirktu biļeti.