Jūrmalas parkā, līdzās Gulbju dīķim, kopš jūlija beigām darbojas dzērienu un uzkodu kiosks, kura dizainam iedvesma smelta 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma arhitektūrā. Šis ir viens no pozitīviem piemēriem pilsētas galvenā arhitekta sadarbībai ar uzņēmējiem. Tomēr ceļš līdz šādam rezultātam nav bijis ātrs un gluds.

“Daudzi cilvēki par šo kiosku izsaka komplimentus, saka, ka ļoti skaists namiņš,” stāsta tirgotavas pārdevēja Monta Ruzaiķe. Pircēji esot gan vietējie iedzīvotāji, kas pastaigājas parkā, gan arī tūristi.

Kiosku atvēris liepājnieks Vladimirs Millers ar dzīvesbiedri Irinu. Tas esot viņu pirmais solis uzņēmējdarbībā. Ideja radusies pastaigas laikā Jūrmalas parkā. Vladimirs pastāsta, ka, veidojot kiosku vēsturiskā stilā, vajadzējis krietni vairāk ieguldījumu, nekā sākotnēji plānots, taču viņš cer, ka rezultāts būs tā vērts.

Projekta autore ir Larisa Vardakova ar savu komandu.

Liepājas pilsētas galvenais arhitekts Indulis Kalns pastāsta, ka īpašnieks sākotnēji bija iecerējis pie Gulbju dīķa tirgoties no automašīnas piekabes, taču pašvaldība to nav akceptējusi, mudinot uzņēmēju palūkoties uz vēsturiskās arhitektūras prototipiem. Sekojušas spraigas, emociju pilnas pārrunas, līdz īpašnieks arhitekta argumentiem beidzot piekritis. “Pateicoties tam, ka īpašnieks neuzmeta lūpu un neiecirtās, ka no viņa paģēr kaut ko biznesam nepiemērotu, jo tas prasa ieguldījumus, izdevās īstenot ieceri neovēsturiskā stilā, ar tādu kā atsauci uz cariskās Krievijas laiku. Protams, esam atvērti arī tam, ka šeit varētu būt mūsdienīga arhitektūra, taču, ņemot vērā, ka arhitektiem ir problēmas ar mūsdienu arhitektūras interpretāciju un radīšanu, izvērtējām, ka šis neovēsturiskais stils būtu visveiksmīgākais.”

I. Kalns saka paldies pasūtītājam, kurš, neraugoties uz visām emocijām, tomēr ieklausījās, pieaicināja arhitekti Larisu Vardakovu, un šodien ir redzams šī darba rezultāts.

“Jāatzīst, ka šis ir viens no retajiem stāstiem, kad mūs uzklausa. Parasti ir diezgan agresīva, emocionāla attieksme – cilvēks lielveikalu preču izpārdošanā ar lielu atlaidi nopircis kaut kādu būdiņu, tad nāk un mēģina mums iestāstīt, ka viņš ir ar mieru to nokrāsot baltu, sarkanu vai lillā. Tas ir vistrakākais.”

Jautāts, vai līdzīgu koncepciju nevajadzētu ievērot arī visām tirgotavām Jūrmalas parkā, I. Kalns atbild piekrītoši. Viņš saka, ka tas, kas vērojams līdzās bērnu rotaļu laukumam, ir “par traku” – kā pasakā “Trīs sivēntiņi”, kad katram sivēntiņam ir sava mājiņa. “Iespējams, mums kādā brīdī ir jāpasaka stop!” pauž arhitekts, lai gan norāda, ka šis jautājums nav viegli risināms. Tirgotājiem tas ir sezonāls bizness, viņi tajā iegulda līdzekļus, ko jāļauj atpelnīt. Ne uzreiz, taču rāmi un pakāpeniski uzņēmēji būs jāmudina mainīties, lai tirdzniecības vietas ar katru nākamo apdares uzslāņojumu kļūtu aizvien labākas, vērtē I. Kalns.

Nākamais darbs, kas būvvaldes speciālistiem vēl ir priekšā, saistīts ar ieceri būvēt kafejnīcu uzkalniņā pie bērnu rotaļu laukuma. Arī tur arhitekts vēlas redzēt Jūrmalas parkam iederīgāku arhitektūru.