Liepājniece Katrīna Vilkonska bērnībā sapņoja par darbu birojā no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču ar laiku sapratusi, ka viņu tomēr saista šūšana, audumi, viss skaistais un elegantais. Viņas dibinātais uzņēmums “Katrīnas Modes Nams” oktobrī svinēja piecu gadu jubileju. “Veidot uzņēmumu bija tāds pēkšņs lēmums! Ceļš līdz tam bija ļoti, ļoti, ļoti grūts! Es vienmēr saku – ir jāstrādā daudz, ir jāstrādā ļoti daudz un ir jāstrādā sasodīti daudz!”

Veidots ar pašas rokām

“Mani iepriekšējie priekšnieki uz darbu braukāja ar automašīnām, taču man labākajā gadījumā bija jāizmanto sabiedriskais transports vai arī jādodas uz darbu kājām.

Vienu dienu  sapratu, ka es ne ar ko no viņiem neatšķiros – man ir galva, divas rokas un kājas, tādēļ varu uzņemties un darīt.

Tā es vienā dienā aizgāju no viņiem, lai uztaisītu savu uzņēmumu. Es negribēju pelnīt naudu citai tantei vai onkulim,” atklāj Katrīna.

Viņa strādājusi ļoti dažādus darbus, taču sapratusi, ka tieši apģērbs ir viņas sirdslieta. Aptuveni piecu gadu vecumā meitene sākusi šūt tērpus lellēm, lāčiem, laiku pa laikam arī kādai brāļa spēļu mašīnai uzdarinot pa pārvalkam.

Skolā gan Katrīna izlēmusi apgūt uzņēmējdarbību, iepazīt biroja darbus, dokumentāciju, taču tas ne pavisam nav bijis viņas lauciņš. “Šobrīd, ja man nākas rakstīt atskaites, kārtot dokumentus, tā man ir katastrofāla diena. Ļoti nākas sevi piespiest to izdarīt. Es drīzāk veicu visas praktiskās lietas – šuju, griežu, mēru,” stāsta uzņēmēja.

“Ir svarīgi saprast, kura ir tā īstā sfēra. Cilvēki mūsdienās dara darbu, saņem par to naudu, lai būtu par ko dzīvot,” novērojusi Katrīna, taču viņa novēl katram cilvēkam atrast savu hobiju, ko pārvērst par darbu, lai to darītu no sirds.

Šiks – otrā plānā

“Tā kā radu tērpus, bieži cilvēki domā, ka šikošu, ģērbšos tikai sevis darinātā apģērbā. Bet es esmu tikai cilvēks, kurš velk džinsus, gumijniekus, nes auduma ruļļus, strādā. Man dažreiz nav laika ēst un tas ir normāli, jo tam neatliek laika – es ceļos pulksten 5, lai visu paspētu. Ir gadījies, ka strādāju arī naktīs. Mans uzdevums ir ģērbt citus! Tā ir liela svētku diena, ja kaut kas tiek man pašai, jo prioritāte ir klienti.

Tas ir mīts, ka mums jāstaigā mūsu darinātajā apģērbā. Ja esi kamīnu meistars, tu taču nenēsāsi visur līdzi savu kamīnu, lai cilvēki to redzētu,” smej Katrīna.

Kaut arī “Katrīnas Modes Nams” gadu laikā ir attīstījies, viņa aizvien visvairāk uzticas tikai sev. Ekskluzīvus  pasūtījumus, kas paredzēti īpašajiem klientiem, Katrīna rada pati. “Tas, ka cilvēks ir uzņēmējs, nenozīmē, ka viņš var neko nedarīt! Īsts uzņēmējs vienmēr arī darīs to, ar ko viņa uzņēmums nodarbojas. Es uzskatu, ka neviens nestrādās labāk par tevi, jo tas ir vajadzīgs tev pašam. Tāpēc arī vajag darīt pašam. Kad ieej kādā uzņēmumā, uzreiz var redzēt, vai tevi apkalpo darbinieks vai īpašnieks pats!”

Ar pašpārliecību un disciplīnu

Kaut arī daudzi gaužas, ka Latvijā nav labas augsnes uzņēmējdarbībai, Katrīna tam nepiekrīt. ”Es uzskatu, ka valstij un vietai uzņēmējdarbībā nav īsti nozīmes. Protams, kaut kur kādas lietas būs vieglākas, citas grūtākas, taču nevajag uzreiz domāt, ka citur viss ir ļoti vienkārši. Vienmēr jau cilvēkiem šķiet, ka labi ir tur, kur manis nav.”

Viņa Latvijā saredz ļoti daudz iespēju, ir tikai jāgrib darīt, tādēļ par savām darbaspējām Katrīna atbildīga ir pati.

“Ja citi lišķējas, ka ir pateicīgi daudziem apkārtējiem, man tā nav. Es esmu skarba, tieša, jo tā pielīšana nav manā gaumē.

Par visu, ko esmu paveikusi, uzcēlusi, es esmu pateicību parādā tikai sev, jo esmu smagi strādājusi. Lai sagrabinātu savai pirmajai šujmašīnai, strādāju trijos darbos. Es esmu augusi ļoti militārā ģimenē, kas manī ieaudzināja pašpārliecinātību un disciplīnu. Ja man kāds saka, ka kaut ko nevar paspēt, izdarīt, mana atbilde ir – sāc strādāt ar abām rokām!”

Ja darāmo tu neuzskati par darbu, tad ir vieglāk to darīt,” priecājas uzņēmēja. Tāpat svarīgi viņai ir uzņemt vitamīnus, dzert ūdeni un censties vismaz nedaudz dzīvot veselīgi.

Starp audumu un koku

”Katrīnas Modes Nama” telpās draudzīgi sadzīvo gan viņas šūtie apģērbi, gan dažādi darinājumi no koka, piemēram, pulksteņi, rotaslietas un pat koka dāmu somiņas. Tos veidojis Katrīnas draugs, kam viņa palīdzējusi saprast, ka tieši koks ir viņa aicinājums.  ”Man ļoti patīk pūces, un viņš man uzdāvināja sevis darinātu koka pūci. Tad sapratu, ka tā būs otrā nodarbošanās. Un varu pateikt, ka katrs nākamais bizness ir vieglāks. Ja tu gribi, tu vari paveikt neiedomājamas lietas.”

Sieviete neaizraujas ar tirgus pētīšanu un arī augstskolā mācīto teoriju dzīvē ir vairākkārt apgāzusi. ”Vajag mācīties visu laiku, taču ar to nedomāju studijas augstskolā, bet gan pašizglītošanos.

Es apstrīdu mācīto, ka pieprasījums veido piedāvājumu. Kā cilvēks zina, ko prasīt, ja viņam neko nepiedāvā? Tādēļ ir jārunā ar cilvēkiem, un jārāda jauni darinājumi, lai viņi saprastu, ka viņi to vēlas un viņiem tas ir vajadzīgs.

Tāpat Katrīna uzsver reizēm nenovērtēto sieviešu lomu biznesā. “Dažreiz šķiet, ka bizness ir tikai večiem, taču tā nav. Esmu pavērojusi, ka vairāku veiksmīgu uzņēmumu īpašnieki ir sievietes. Es nevienu nenoniecinu, taču sievietēm ir tendence griezties ap savu asi vairākas reizes minūtē vai pat sekundē, un tas ir ļoti svarīgi uzņēmējdarbībā. Pārsvarā uz uzņēmīgām sievietēm gulstas ģimene, bērni, māja, tādēļ viņas mēdz iegriezties un neapstāties.”

Viņa uzskata, ka sievietēm ir jābūt neatkarīgām. “Tas ir attiecināms uz visām dzīves situācijām. Sievietei jābūt ļoti pašpārliecinātai, veiksmīgai un neatkarīgai.”