Kopš svētdienas, 13.janvāra, Lielā ielā 8 durvis ir vērusi “Darbnīca” – vieta kafijai, sarunām un darbam. Tās saimniecei Intai Šoriņai jāpalauza galva, lūgta definēt savu lolojumu. “Kafejnīca ar biroja funkciju. Jā, tā būs pareizi,” viņa smaidot saka, cerot uz šejieni atvilināt tos, kas strādā mājās.

“Zinu, ko tas nozīmē, un zinu, ka ir nepieciešams nomainīt bildi, lai nepienāktu brīdis, kad sāc vairāk mazgāt traukus, nekā pievērsies darbam.”

Inta Liepājā atgriezās pirms divarpus gadiem. Pirms tam ilgs laiks pavadīts Rīgā – 10 gadi. Lielā mērā pie tā, ka “Darbnīca” realizējusies dzīvē, jāpateicas apņēmīgās sievietes vīram, jo tieši viņš, kad Inta minstinājusies, sev un citiem uzdodot jautājumus, kā, kas, ko, vienkārši sacīja: “Dari!” “Viņš ir ieguldījis šeit tik daudz darba! Plaukti ir viņa veidojums, arī prožektori pie griestiem,” uzskaita “Darbnīcas” īpašniece. “Viņa idejas ir foršas un iedvesmojošas. Vispār sagadījās tā, ka, veidojot šo vietu, man apkārt bija īstie cilvēki.”

“Darbnīcā” var ne tikai padzert kafiju (kuru starp citu steidzīgie var paņemt arī līdzi) un apēst kādu kūciņu, bet arī sērfot internetā, jo pieejams WiFi, izdrukāt, nokopēt dokumentus, jo “nereti vajadzīgs izprintēt tieši vienu lapu vai nokopēt vienu dokumentu”, kāpēc piedāvāts šāds pakalpojums, paskaidro Inta. Vēl šeit taps neliela sarunu telpa, kur aiz slēgtām durvīm risināt sarunas, apspriest projektus, vadīt prezentācijas vai noturēt privātstundas. Inta pie tukšajām sienām plāno izlikt sludinājumu dēli, kurā ielūkojoties ikviens redzētu, kas pilsētā notiek. “Tepat ir teātris, baznīca, biedrības nams. Ļoti gaidām koncertzāli.”

“Šeit aicinātas mammas ar mazuļiem. Pār tiem pāris pakāpieniem pie ieejas durvīm palīdzēsim tik pāri,” sola “Darbnīcas” saimniece. Tas attiecas uz māmiņām ar ratiem. Bērnu radošajai darbībai kafejnīcā ir atvēlēts vesels stūrītis, lai “mamma var mierīgi sēdēt un strādāt”. Jāpiebilst, ka “Darbnīcā” par augumā mazākajiem, uzstājīgākajiem un prasīgākajiem klientiem – bērniem – ir īpaši padomāts, jo Inta pati ir mamma vienam mazulim. “Staigājot pa dažādām vietām, bieži vien, lūdzot bērnam uztaisīt atsevišķi, piemēram, kādu dzērienu, saskāros ar grūtībām.”

Esot Liepājā, ļoti pietrūkusi vieta, kur sēdēt ar datoru un, baudot kafiju, vienkārši strādāt. “Es nesaku, ka trūkst kafejnīcas, bet katrai ir sava auditorija, ko veido cilvēki, kas atzinuši to par labu un atbilstošu vēlmēm,” kas mudinājis atvērt “Darbnīcu”, pastāsta sieviete. “Es ļoti gribētu, lai “Darbnīcā” pulcētos jaunie, darbīgie, studenti, teātra apmeklētāji.”

Inta saka, ka attiecībā uz “Darbnīcu” ir lieli sapņi, taču pieļauj, ka tās attīstība lielā mērā būs atkarīga no cilvēkiem, kas šeit ienāks biežāk, nekā citi. “Domāju, ka viņi diktēs savus noteikumus,” smaidot saka sieviete, taču ne ar negatīvu pieskaņu. “Es gribu, lai šī ir cilvēku satikšanās vieta. Varbūt, ka programmētājs šeit satiks maketētāju, tulks atradīs uzņēmēju, kāda mamma – jaunu biznesa ideju. Un tas būs forši.”

Inta sapratusi, ka ir stipri mainījies “darba” formāts, kāds tas bijis agrāk un kāds tas ir tagad. “Mēs sēžam pie datoriem. Mūsdienās ar datoriem saistītas daudzas profesijas – maketētāji, programmētāji, grāmatvežu utt., un savu darbu viņi var veikt no mājām, taču pienāk brīdis, kad gribas iziet, nomainīt atmosfēru. Pieļauju, ka kungiem ir līdzīgi, bet dāmām ir vajadzīgs uzvilkt citas drēbes, sakopt seju, ielikt banti matos, uzvilkt augstpapēžu kurpes un iziet ārā. Un tā nav nekāda izrādīšanās, bet fiziska nepieciešamība. Tāpat ir vajadzīga vieta, kur satiks sadarbības partnerus. Lai gan Liepājā esmu novērojusi, ka šādos brīžos bez kautrīguma tos aicina uz mājām. Nezinu, kāpēc, vai trūkst piemērotas vietas, vai kas, bet zinu – Liepājā viss notiek daudz personīgāk.”

Vaicāta, vai nav bijis bailes Lielajā ielā atvērt “Darbīcu”, jo, kā rāda vēsture, daudzi šeit izmēģinājuši laimi, bet neveiksmīgi. Pirms tam, piemēram, šeit atradusies solāriju studija “Blue Box”. Taču Inta ir noskaņota optimistiski. “Lielā iela paliek dzīva arī pēc pulksten pieciem vakarā, kamēr citās pēc biroja gaismu nodzišanas iestājas tumsa. Vēl bija variants Rožu laukuma tuvumā, taču atrasties blakus rokkafejnīcai nebūtu laba doma. Tagad gan situācija ir mainījusies, taču Lielā iela mani fascinē, un man liekas, ka tai ir jābūt centrālajai ielai.” Inta grib lauzt līdz šim Lielajā ielā uzņēmējdarbībai uzlikto melno zīmogu.

“Darbnīcas” īpašniecei ar klientu apkalpošanu palīdz divas meitenes. Apmeklētājiem kafejnīca ir atvērta no pulksten deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā, vien svētdienās no pulksten desmitiem līdz astoņiem. “Tas ir mīts, ka cilvēki svētdienu vakaros nekur neiet. Mūsu pirmajā darba dienā pēc pulksten 17 šeit viesojās vairāki klienti. Un tas mums bija patīkams pārsteigums.” Inta smejas, ka viņiem lielākā konkurenci sastāda mājās sēdēšana. “Lai gan ir draņķīgs laiks, manuprāt, cilvēki ir jāradina doties ārā, jāmudina uz sarunām.”

Jaunā uzņēmēja atzīst, ka, uzsākot biznesu, ir bailes par to, vai izdosies. Taču viņa nejūtas tā, ka riskētu ar dzīvību. “Te ir tikai darīšanas vaina. Liepāja ir kolosāla vieta, kur būt un darboties.” Pirms tam Inta bijusi iesaistīta dažādos sporta un kultūras projekts, mārketinga lietās. Strādājusi kafejnīciņās, viesnīcās, taču nu pienācis laiks darīt ko pamatīgāku, ja Liepāja izvēlēta par pilsētu, kur audzināt bērnus. Un, lai mūža nogalē, atskatoties uz paveikto, par sevi būtu prieks.

Ruslana Šuļgas foto
Intai Šoriņai pašai garšo arvien stiprāka kafija – mazāk dzērienam tiek pievienots piens un cukurs. “Nāciet ciemos!” aicina “Darbnīcas” saimniece.