Liepājas metalurģijas uzņēmumam “Liepājas metalurgs” (LM) kritiskais punkts ir aiz muguras, taču grūtais periods vēl turpinās, piektdien publicētā intervijā laikrakstam “Dienas Bizness” (DB) stāstījis uzņēmuma līdzīpašnieks Sergejus Zaharjins.

“Kritiskais punkts ir aiz muguras, taču grūtais periods nenoliedzami vēl turpinās. Iemesls – situācija būvniecības nozarē joprojām nav ar augšupejošu tendenci. Bet kaut kad taču krīzei jābeidzas,”  teica Zaharjins.

Viņš apgalvoja, ka bez valsts sniegtā galvojuma LM nespētu realizēt ražotnes modernizācijas projektu, pretēji LM akcionāra Kirova Lipmana teiktajam.

“Valsts atbalsts vispirms bija nepieciešams stratēģiskam lēmumam par elektroenerģijas jaudu nodrošināšanu šajā reģionā. Bez īpaša valdības lēmuma par speciālu pieslēgumu elektroenerģijas piegādei nebija pamata pat domāt par rūpnīcas modernizāciju. Pēc tam, kad valdība pieņēma mums tik nozīmīgo lēmumu par Grobiņas apakšstacijas rekonstrukciju, 2005. gada nogalē parakstījām līgumu ar Austrijas kompāniju “Voest Alpine” par inženiertehniskā projekta izstrādi ražotnes modernizācijai,”  stāstīja Zaharjins.

Viņš uzsvēra, ka tas bija pirms krīzes, labajos gados, un lēstās izmaksas bija 250 miljoni eiro. “Mēs izgājām visu finansējuma piesaistes procesu ar “Fortis Bank”, pēc tam to pašu – ar “Raiffeisenbank”, taču banku krīze apsteidza ražošanas krīzi Eiropā, un mēs sapratām, ka krīzes periodā nevarēsim veikt pilnu rūpnīcas rekonstrukciju. Arī to, ka ar tik dārgām kompānijām kā “Voest Alpine” un “Siemens” mums nav pa spēkam sadarboties. Bija jāatrod lētāks rekonstrukcijas ģenerāluzņēmējs, kurš varētu nodrošināt vēlamo rezultātu. Visbeidzot izdevās izveidot konsorciju no Itālijas kompānijas “STG Group S.p.A”, Itālijas bankas “UniCredit” un Itālijas apdrošināšanas kompānijas. Taču mums tika izvirzīts nosacījums – sagādāt valsts galvojumu aizdevumam,”  stāstīja Zaharjins.

Viņš atzina, ka finansējuma piesaistes process bija ārkārtīgi sarežģīts. “Un tā [valsts galvojums] bija vienīgā iespēja. Nevajag aizmirst, ka tas notika krīzes laikā, kad martena tehnoloģija jau bija absolūti nespējīga konkurēt pasaules tirgū. Laiks spēlēja pret mums! Ja mēs nebūtu sākuši modernizāciju, ja zaudētu laiku, meklējot citas alternatīvas, mēs pazaudētu LM. Tobrīd tas tiešām bija dzīvības un nāves jautājums. Paspēsim modernizēties – saglabāsim rūpnīcu. Lai gan 130 gadu laikā, kopš pastāv šī rūpnīca, tādu kritisku brīžu bijis pietiekami daudz,”  atzina Zaharjins.

Viņš norādīja, ka LM kritiskais mirklis bija laikā, kad apturēja martena krāsnis, un bija jāpārdzīvo rekonstrukcijas laiks. “Tas, ko stāsta Lipmans – ka varējām iztikt bez valsts galvojuma, emitēt akcijas, – jebkurš cilvēks, kurš kaut ko saprot no finansēm, atzīs, ka krīzes laikā tas nav risinājums. Gāzās lejup būvindustrija visā pasaulē, līdzi paraujot citas nozares, tieši ietekmējot metalurģiju. Bet mēs ražojām tikai vienu vienīgu produktu – tērauda armatūru būvniecībai! Mums nebija tiesību riskēt ar rūpnīcas pastāvēšanu. Tāpēc kopīgi ar pilsētas deputātiem un pilsētas mēru devāmies pie valdības. Un valdība, arī   Valsts prezidents  un   Saeima, mūs kārtējo reizi atbalstīja.  Es varu pateikt pilnīgi atklāti – bez valdības atbalsta mēs neveiktu rekonstrukciju un neizglābtu rūpnīcu,”  norādīja LM akcionārs.

Pēc viņa teiktā, šobrīd LM spēj segt visas saistības. “Šā gada aprīlī saskaņā ar kredītlīguma nosacījumiem mēs bankai ieskaitījām pirmo kredīta pamatsummas maksājumu. Līdz tam, rekonstrukcijas laikā, mēs kārtīgi maksājām visus kredītprocentus bankai. Tāpat maksājam   Valsts kasei  procentus par valsts galvojumu. Mēs esam pilnībā spējīgi segt visas savas kārtējās saistības,”  uzsvēra Zaharjins.

Viņš uzsvēra, ka arī ar LM saistītie uzņēmumi   stabili un patstāvīgi attīstās. “Gan tie, kuri ietilpst konsolidācijā, gan tie, kur mums tikai pieder kapitāldaļas. Visi saistītie uzņēmumi vairāk vai mazāk tika radīti LM  interesēs. Piemēram, “Liepājas osta” LM pamatuzdevums ir pārkraut LM  kravas. Taču tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais, ar ko tā nodarbojas. Ostā ir izveidota lieliska infrastruktūra, kravu apgrozījums arvien pieaug! Tieši tāpat patstāvīgi attīstās “Elme Messer Metalurgs”. Uzcelta jauna gāzu rūpnīca, kas nodrošinās LM ar tehnisko skābekli, bet pārējo saražoto pārdos. Labi rezultāti ir arī uzņēmumam “Rūķis LM”, kas iepērk izejvielu no LM – metalurģiskos sārņus, no kuriem tālāk ražo ielu un ceļu būves materiālus. Pasūtījumi ir gan Latvijā, gan Lietuvā,”  stāstīja Zaharjins.

Komentējot Lipmana vēlmi atgriezties LM vadībā un uzsākto tiesvedību, Zaharjins norādīja, ka tas viņam bija pārsteigums. “Es pret visu notiekošo izturos ļoti mierīgi. Gan pirms desmit gadiem, kad šķīrāmies, gan tagad. Es esmu dzīvojis visu laiku šajā rūpnīcā. Nekādu citu uzņēmumu citās valstīs man nekad nav bijis… Taču Lipmans ap 2000. gadu izvēlējās attīstīt farmācijas biznesu. Mēs diezgan mierīgi vienojāmies, un viņš kļuva par LM  pasīvo akcionāru, aizejot malā no aktīvās koncerna darbības. Es paliku šeit, Liepājā, ar visām problēmām, kādas bija jārisina gan rūpnīcā, gan ostā. Vienojāmies arī par akciju paketes sadali, un mūsu ceļi šķīrās,”  klāstīja Zaharjins.

“Kad patiešām vajadzēja glābt rūpnīcu, viņš desmit gadu nelikās ne zinis. Pirmkārt, Liepājas metalurgam bija jāpārdzīvo krīze, kas metalurģijas nozarei trāpīja ļoti smagi. Otrkārt, vajadzēja rekonstrukcijas projektu izplānot tā, lai nebūtu jāpārtrauc ražošana. Bija jāatrod finansējums modernizācijai, jāpanāk valsts atbalsts – galvojums!,”  piebilda Zaharjins.

Aģentūra BNS jau rakstīja, ka Rīgas apgabaltiesā 21.maijā paredzēts skatī LM akcionāra Lipmana prasību pret  Zaharjinu pa īpašuma tiesību atzīšanu.

Lipmans aģentūrai BNS sacīja, ka prasības būtība ir viņa vēlme atgūt no Zaharjina gandrīz divus miljonus “Liepājas metalurga” akciju, kuras Lipmans savulaik Zaharjinam aizdevis, lai nodrošinātu kontroli pār “Liepājas metalurga” darbību.

“Akcijas   Zaharjins  labprātīgi atdot nevēlas, tāpēc vērsos tiesā. Tā jau mēdz būt, ka cilvēks, tiekot pie lielas naudas, ir zaudējis cilvēcību un nejūt nekādu pateicību par to, ka es viņam kā kompanjonam savulaik uzticējos,” sacīja Lipmans.

Ja Lipmanam izdosies atgūt akcijas, viņš būs lielākais “Liepājas metalurga” akcionārs. Patlaban viņam pieder vairāk nekā 23% uzņēmuma akciju.

Lipmans, kurš 2002.gada sākumā nolēma atstāt “Liepājas metalurga” prezidenta amatu, iepriekš atzina, ka vēlas atgriezties kompānijas vadībā, jo nav apmierināts ar uzņēmuma pašreizējās vadības darbību. Uzņēmējs pauda sašutumu par valsts galvota kredīta ņemšanu “Liepājas metalurga” tēraudkausēšanas kompleksa modernizēšanai, kas uzņēmuma akcionārus padarījis par parādniekiem. Lipmans pauda neapmierinātību arī ar uzņēmuma darbības rezultātiem, minot, ka ar tik lielu apgrozījumu “Liepājas metalurga” peļņa ir niecīga.

“Liepājas metalurgs” 2011.gadā strādāja ar 206,144 miljonu latu apgrozījumu, kas ir par 6,1% vairāk nekā pirms gada, un guva 2,47 miljonu latu peļņu pretēji zaudējumiem 2010.gadā.

“Liepājas metalurga” akcijas kotē “NASDAQ OMX Riga” otrajā sarakstā.

BNS