Otrdiena, 19. marts Jāzeps, Juzefa
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Akmeņu šķembas no pirts vietas

Akmeņu šķembas no pirts vietas
Foto: Andris Gertsons
29.12.2018 07:00

Linda Kilevica, "3K"

Atslēgvārdi

Sirmais žurnālists un rakstnieks Vitālijs Sanders bija gandarīts, noskatoties Pāvilostas un Baltinavas amatierteātru kopīgo iestudējumu “Apsolītā zeme”. Pārpildītajā Pāvilostas kultūras nama zālē viņš skatīja ne tikai paša sarakstītā darba “Dīvainā dzīve” skatuves versiju, bet arī savu vecāku un dzimtas dzīvesstāstu Sakas Grīņos. Bernhards un Konstance, izrādes galvenie varoņi, ir V. Sandera vecāki. “Teātri parādīja visu tieši tā, kā bija,” apgalvoja pāvilostnieki, kuri cēlušies no izceļojušajiem latgaliešiem, kas 30. gados veidoja savu kopienu Grīņos.

Nabadzīgā zeme

Lugu uzrakstīja Baltinavas teātra režisore Anita Ločmele jeb Danskovīte. Ar šo vārdu viņu pazīst pēc Nacionālajā teātrī iestudētās izrādes “Latgola”, un visā Latgalē amatierteātri iestudē viņas darbus par Antonu un Annu. Izrādi baltinavieši mēģināja savās mājās, projekta autore Marita Horna ar savējiem strādāja Pāvilostā, un beigu beigās abi kolektīvi visu salika kopā. Bija tapis stāsts, kurā galvenos varoņus dažādos vecuma posmos spēlē trīs aktieru pāri. Stāsts sākas Latgalē, Baltinavā, no kurienes uz Grīņiem atbrauca Bernhards un Konstance, tas vēsta par laiku no pagājušā gadsimta 20. gadu beigām līdz 70. gadiem, kad Sanderi pārceļas uz Aizputi.

“Zinājām par Grīņiem, kā latgalieši atbrauca uz šejieni,” teica pāvilostnieces Ārija Rokpelne un Dzidra Krēsliņa. “Nabadzīga tā zeme viņiem bija, baltā kāpa. Grīņi tāda purvaina vieta, un godīgu koku tur nemaz nav. Mums jau te viena daļa viņu ir palikusi.” Valijas Blaubārdes vecāki izceļojuši no Latgales. “Tur jau bija tādi laiki, kad es vēl nebiju dzimusi,” viņa teica par izrādi. “Es piedzimu Sakas pagastā, “Zaļumos”, tās bildes ir no manām mājām,” Valijas kundze norādīja uz ekrānu, kur tika demonstrētas vēsturiskas fotogrāfijas. “Mūsu tēvu 1941. gadā izveda, mamma, omīte, māsa un es palikām te. Dzīve bijusi smaga. Vēl tagad, ja redzu kaut kur maizīti mētājamies, es nevaru skatīties. Bet pārdzīvojām, dzīve iet uz priekšu,” noteica mundrā seniore. Izrāde bija ļoti personiska arī Jānim Adamanam. “”Cīrulīši” Grīņos ir mana tēva mājas,” vecais vīrs rādīja fotogrāfiju. “Tēvs nāk no Ludzas, māte no Mērdzenes. Esmu dzimis Grīņos, mana dzīve te pagājusi.”

Asaras bija acīs

Abu amatierteātru aktieriem kopīgais darbs pie vēsturiskā materiāla bijis ļoti nozīmīgs. Aivars Brūklis no Pāvilostas teātra spēlēja Bernhardu vecumā. Pats esot no Jūrkalnes, kur teātra spēlēšana apstājusies. “Vēsturiskas personas loma tīri labi patika. Līdz šim vairāk spēlētas komēdijas. Šeit pirmo reizi uz skatuves dabūju nomirt. Ir tā, kā ir… Negribas jau, bet jādara. Bernhards likās tāds kārtīgs zemnieks, zemi ļoti mīlēja,” par savu lomu stāstīja A. Brūklis.

Rolands Keišs no Baltinavas atveidoja Bernhardu jaunībā. “Baltinavā vēl neapzinājāmies, cik tas būs nopietni,” viņš atzinās. “Autobusā kāds pajautāja, vai būs arī kāds no radiniekiem. Pateica, ka būs Vitālijs. Tas pilnīgi visu manu attieksmi mainīja. Jo tas ir reāla cilvēka dzīvesstāsts. Tas mums ir gods. Bet patīkami, redz, dzīvē tā gadās, ka baltinavieši te dzīvoja un mēs braucam teātri rādīt.” Jauniņās Konstances lomā – Rolanda sieva Elīna. “Kad izgājām šeit lugu cauri ar visu lielo ģenerālmēģinājumu, sapratām, cik tā nozīmīga, un asaras bija acīs,” viņa pastāstīja. Arī Rolands, noskatījies izrādes finālu, paziņoja: “Pilnīgi dvēseli sakampa, un pat asariņa izbira.”

Atlaba pats un sunītis

Vitālijs Sanders pastāstīja, ka Bernharda pēcnācēji 2002. gadā atbraukuši uz Grīņiem meklēt veco mājvietu. “Izdevās atrast vienīgi pirts vietu un akmeņu drupas. Katrs paņēmām pa šķembai. Lielāko es paņēmu, uzrakstīju “Bernhards”, uz mazākās – “Jaunsanderi”. Tagad uzdāvināju Pāvilostas novadpētniecības muzejam kopā ar albumiņu no tās ekspedīcijas,” viņš pavēstīja.

Vecāki atveda Vitāliju uz Grīņiem divu gadu vecumā. “Uz skatuves parādīja, ka “Jaunsanderos” bija ugunsgrēks. Pie tā vainīgs biju es. Bernhards ar Konstanci raka kartupeļus. Es biju palicis viens pats. Māja auksta, drūma. Izgāju ārā, izdomāju uzkurt ugunskuru. Saplēsu no kaudzes sienu, panesu drusciņ tālāk un aizdedzināju. Nesot siens izbira pa zemi. Kad iededzināju ugunskuru, pa to taciņu uguns aizgāja līdz sienam,” atminējās Vitālijs. Tēvs paguvis viņu izglābt no nosmakšanas dūmos.

Zēns arī brīnumaini izdzīvojis, kad ganos viņu sadzēlusi odze. “Tēvs aizveda uz Pāvilostu pie ārsta, bet tas pateica, ka puišelim vajag iedot spirtu. Nu, kur tāds puišelis spirtu iedzers! Vienkārši veselība izturēja.” Atlabis arī sadzeltais sunītis. “Pēc tam tik dusmīgs bija uz čūskām. Kā ieraudzīja, noķēra pa vidu un tā purināja gar ausīm, kamēr pārtrūka uz pusēm.” Izrādē pieminēts garu mūžu nodzīvojušais tēva zirgs. “Tas nokalpoja 25 gadus. Pēdējais mans brauciens ar šo zirgu bija, kad es vedu uz Ulmali šucmani Mišku, kurš bēga no Grīņiem. Braucu atpakaļ, zirdziņš jau noguris, grūti viņam bija,” stāstīja V. Sanders.

Pārdeva olas, nopirka cukuru

Pēc augstskolas beigšanas V. Sanders atgriezās dzimtajā pusē, tika iecelts par Balvu avīzes “Vaduguns” redaktoru. Pēc desmit gadiem dibināja avīzi Jūrmalā. To drukāja Rīgā. “Četrus vakarus man bija jāsēd tipogrāfijā “Rota”, jāizlasa avīze. Propagandas daļas vadītāja man piezvana, ka vajadzētu atnākt aprunāties. Teicu, ka man tagad nav laika. Ko tad jūs darāt? Teicu, ka lasu avīzi. Jūs lasāt avīzi? Avīzes vakarā jālasa, mājās,” ar smaidu atcerējās Sandera kungs.

Grāmatas viņš vairs nerakstīšot: “Man ir 88 gadi, pēc slimības nav pa spēkam. Esmu radošu mūžu nodzīvojis. Kad aizgāju pensijā no izdevniecības, nevarēju nosēdēt mājās. Aizgāju uz Rīgas Medicīnas skolu par bibliotekāru, nostrādāju līdz 70 gadiem. Tur es uzrakstīju romānus “Bernharda ceļš mūžībā” un “Henke no Pāvilostas”. Izdevniecība pirmo romānu pārsauca par “Dīvaino dzīvi”.” Skursteņslauķim Henkem neesot reāla prototipa. “Bet pilsēta man pazīstama,” teica rakstnieks. “Biju desmitgadīgs puišelis, māte mani sūtīja uz Pāvilostu iepirkties. Viņai naudas nebija, iedeva man groziņu ar olām. Iegāju frizētavā, un frizierītes tās olas labprāt izpirka, bet es par to naudu dabūju cukuru, sāli, sērkociņus. Mammiņa priecīga.”

Jautāts, vai jūtas vairāk latgalietis vai kurzemnieks, V. Sanders atbild: “Es esmu latvietis. Tas visu izsaka.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz