Svētie Raksti, Bībele. Visiem kristiešiem viena un katram cilvēkam vai dzimtai sava. Tajā ierakstīta cilvēces pestīšanas vēsture, tajā var ierakstīt dzimtas vēsturi. Kaut pāris paaudzēs. Tā to izdarīja Liepājas grāmatnieks, izdevējs un veikalnieks ATIS ZEMĪTIS.

Pirms titullapas, kurā lasāms, ka Bībele izdota “No Britanijas un Ārzemes Bībeles biedrības” un iespiesta Leipcigā 1905. gadā, ir četras lapas, kas atvēlētas “Familijas kronikai”. Sadaļā “Vīra vārds, dzimšanas diena un vieta” ierakstījies pats rakstītājs: Atis Zemītis (Attis Semitis), Dzim. 1891. G. 13. Novembrī (Nowemberi) Gaviezes (Gaweeses) pag. Rubežu (Rubeschu) mājās. Sadaļa “Sievas vārds, dzimšanas diena un vieta” palikusi tukša. Tālāk seko Zemīšu dzimta: tēvs Jukums Zemītis, māte Dārte, dzim. Penkule. Viņiem dzimuši deviņi bērni – septiņi dēli un divas meitas, miruši četri dēli, bērnībā. Dzimtu turpina dēls Jukums, dzimis 1888. gadā, atstādams dēlu un meitu, un meita Anna, dzimusi 1886. gadā. Līze, kas dzima 1893. gadā, aizbraukusi uz Krieviju un pazudusi. Par pārējiem ziņu trūkst.
Ap 1907.–1908. gadu Zemīšu ģimene pārceļas uz Liepāju. Viņiem ir savs īpašums – Vidusceļa ielā 9.

Pirmā grāmata
Tā ir A. G. Fridrihsona stāsts “Viņa Vilis. Tā izputēja bagātā Ceplīša mājas, dēlu skolojot”. Ata Zemīša apgāda adrese – Vidusceļa ielā 9. Ir 1914. gads. Grāmata iespiesta 1911. gadā izveidotajā J. Opelta drukātavā Suvorova ielā 17. Par ko ir stāsts? Tēvs, skolojot savu dēlu Tērbatā par mācītāju, nonāk līdz ūtrupei. Taču tas viņu, Liniņu, nesatriec. Kaut arī no bijušās dzīves līdzi ir tikai līka lazdas kūja, viņš zina, ka vecumdienas pavadīs pie sava dēla, sava Viļa, kas iecelts par mācītāju Lielaucē. Turp arī ved viņa ceļš. Vecuma nespēks viņam gadu spiež nodzīvot meitas Kates ģimenē, kura kaut nabadzīga, taču tēvam viņu mājās nekā netrūkst. Nedz mīlestības, nedz izpratnes, nedz labākā kumosa. Arī jauneklīgais mazdēls Jānis vectēvam ļoti pieķēries. Taču pienāk diena, kad Jānis Liniņu beidzot aizved pie Viļa. Un noskaidrojas, ka viņa Vilis kļuvis par Vilhelmu Lieningu. Ka pret saviem draudzes locekļiem izturas ar neslēptu lepnību un naudaskāri. Ka tēva ierašanās ir viņam netīkama. Konflikts ir neizbēgams, un vecais, vecuma nespēka mocītais izūtrupēto “Ceplīšu” bijušais saimnieks kļūst par kaismīgu tribūnu, aizstāvot savu tautu. Viņa gudrā dedzība, domas asums un skaidrā valoda ir pretstats fiziskajam vājumam. Uz dēla iebildi, ka visi tā darot, tēvs atbild: “Aiz cita ēnas slēpties ir pārāk vāja paglābšanās. [..] Kas tavai apziņai, tavai pārliecībai daļas par citiem? Dari pareizi un nebaidies neviena. Ja tavi vācu tautas amata biedri atrod sevis dievināšanā un rokas bučošanā kādu apmierinājumu, lai viņi turpina šo ākstīšanos. Tev, latvietim, tas nepiedien.” Taču izrādās, ka latvietis vairs nespēj un negrib būt latvietis, jo saderināts ar barona meitu. Un Liniņš skumji secina: “Ļaudis saka, ka nepateicība esot pasaules alga, bet es saku, ka tā ir tagadnes bērnu alga.”

Stāsta izskaņā ir rindas: “kas savu tautu necienī, tas necienī sevis…”

Par to, cik svarīgi Atim Zemītim iespiest vecā Liniņa domas, liecina 1922. gadā viņa apgādā izdotais viencēliens jeb joku luga “no Lotro” “Zēna nedarbs”. Tajā nepievilcīgākā gaismā kā īlens no maisa izlien vācu baronu netikumība, kārklu vāciešu iztapība un pusaugu zēna attapība, viņus izjokojot. Domājams, ka izdevējam tas arī ir pa prātam.

Lugas un “Ceļojošā bibliotēka”
Atim Zemītim skatuves māksla, kā arī mūzika ir tuva. Atmiņu stāstos pavīd fakts, ka ap 1930. gadu Zemītis Kūrmājas dārzā turējis kafejnīcu un tajā muzicējis, mācījies pat Liepājas Tautas konservatorijā.

Grāmatniecībā viņš atstājis vairāku lugu izdevumus. Viena – pirmais izdevums latviešu valodā, pirmo reizi uz latviešu skatuves. Tā ir Maksima Gorkija “Katordznieki. (Vecis)”. Tulkotājs Alfreds Kronbergs, pirmizrāde notiek 1919. gada 18. decembrī Liepājas Jaunajā teātrī Rūdolfa Štreihfelda režijā. Grāmatā lugu ar klāt pievienotām recenzijām no laikrakstiem Zemītis izdod 1920. gadā. Pirms tam jau iznākušas divas J. Dzintarnieka komēdijas – “Medicīnas noslēpums” un “Īrētās bikses”. Vēlāk, 1922. gadā, Zemīša izdevniecība laiž klajā Aizupietes (B. Brasliņas) skatu lugu “Jāņu vakarā”. Ar piezīmi: “Dēļ izrādes tiesībām griezties pie izdevēja A. Zemīša Liepājā.”
1919. gadā Atis Zemītis, sākot izdot “Ceļojošo bibliotēku”, konceptuāli iezīmē savas izdevējdarbības aprises: “”Ceļojošā bibliotēkā” tiks ievietoti ievērojamāko rakstnieku darbi – tulkojumi un oriģināli, pie kam katram numuram kā sevišķs pielikums ies līdzi fotogrāfiski uzņēmumi no ievērojamākiem valsts vīriem un sabiedriskiem darbiniekiem. Ar “Ceļojošās bibliotēkas” izdošanu ir nodomā palīdzēt aizpildīt to robu, kas radies mūsu literatūrā pa grūtajiem kara gadiem. Un mūsu rakstniecību kuplināt, izdodot rakstus ar derīgu un interesantu saturu. Manuskriptus līdz ar honorāra nosacījumiem lūdz iesūtīt uz sekošu adresi: A. Zemītim, Suvorova ielā nr. 17, Oppelta grāmatveikalā, Liepājā.”

Pirmā “Ceļojošās bibliotēkas” grāmata ir Herberta Velsa noveles. Grāmatai pievienota Latvijas Republikas ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ģīmetne.

Adreses jeb pa Ata Zemīša pēdām Liepājā
Labas ceļa rādītājas ir paša Zemīša izdotās grāmatas. Un tās stāsta: Vecais tirgus (1919–1924), Tirgoņu iela 4 (1924–1926), Siena iela 11 (1926 – ap 1929/1930), Pētera ielā 3 (ap 1929/1930 – 1931/1932), Raiņa ielā 1 (1931/1932 – 1933), Vecais tirgus 10 (1934–1940).
Grāmatizdevniecībā Atis Zemītis visražīgākais ir 1920. – tajos gados – vairāk nekā 50 nosaukumu, taču, šķiet, izdevniecības darbību balsta nevis viņam sirdij tuvā daiļliteratūra, bet kalendāru izdošana. Viņš ir īsts kalendāru nemiernieks, nosaukumu vien ir deviņi, protams, katram savs dzīvošanas jeb izdzīvošanas laiks. “Liepājas kalendārs” iznāk no 1925. līdz 1935. gadam, “Jaunais Kurzemes kalendārs” iet pie lasītāja no 1920. līdz 1931. gadam, bet “Ārstniecības kalendārs” pieredzēja tikai vienu – 1921. gadu.

Zemītis iemēģina roku arī avīžniecībā. Taču nesekmīgi.

Vīri fotogrāfijā
Ja Ata Zemīša garīgo seju varam izjust diezgan skaidri – kultūras un ticības cilvēks, tad viņa sejas vaibsti nav zināmi. Gatavojot šo rakstu, talkā nāk Elfrīda Zemīte, Ata Zemīša brāļa Jukuma dēla Visvalža (1925– 2001) atraitne. Tiek sameklēta fotogrāfija. Tajā, kā stāstījis Visvaldis, brāļi Zemīši un, iespējams, vēl citas personas. Zināms vien, ka pirmais labajā pusē sēd Jukums Zemītis. Puisis jeb jauneklis bez ūsām tad varētu būt jaunākais brālis Kristaps Eduards, dzimis 1902. gadā. Viņam fotogrāfijā, šķiet 17–18 gadu. Tātad fotografēšanās laiks ir ap 1919.–1920. gadu. Liekas, ka Jura Bokuma fotosalons. Jo drapērijas gluži tādas pašas kā vēsturiskajā fotogrāfijā, kurā iemūžināta Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas pagaidu valdība Liepājā 1919. gadā. Vecākais no brāļiem ir Jānis, dzimis 1885. gadā. Iespējams, ka sēž līdzās Jukumam. Atis dzimis 1891. gadā. Zinot, ka viņš sirdzis ar kustību traucējumiem, iespējams, ka stāvēt bija vieglāk nekā apsēsties. Bijis arī trauslākas miesas būves nekā citi. Bet gaišais uzvalks liecina par zināmu izsmalcinātību, inteliģenci un vēlēšanos, kā jau radošam cilvēkam, būt citādākam. Ja domu ceļš ir pareizs, tad jāraksta: centrā stāv Atis Zemītis.

Atmiņas par tēva brāli
Jukums Zemītis negaidīti mirst 1932. gadā, atstādams dēlu Visvaldi, pāris gadu vecāko meitu Almu un savu otro sievu vienus. Pārtikusī būvuzņēmēja ģimene nonāk trūkumā. Tiek zaudēts pašu celtais nams Marijas ielā, bērniem draud patversme. Tikai divi cilvēki – pamāte, kuru Visvaldis visu mūžu sauca par māti, un Atis Zemītis iestājas par to, ka bērniem jāaug ģimenē, un par brāļa bērniem rūpējas kā tēvs. Daudz laika pavadījis kopā ar viņiem. Ja Visvaldim skolā viss bijis labi, tad tēvocis Atis katru nedēļu piešķīris 10 santīmu. Pats būdams muzikāli apdāvināts, Atis Zemītis izprot māsasmeitas Lilijas muzikālās vēlmes, nopērk viņai tāfelklavieres, rada iespēju mācīties Tautas konservatorijā.

Zemītis ir dziļi ticīgs cilvēks, viņa piederība kristīgajai baznīcai saistās ar rosību Apustuļu jeb pilnā nosaukumā Katoļu apustuļu draudzē, kurai gan nav nekā kopīga ar katoļticību un tā bija viena no sektām, kura 1949. gadā tika slēgta, tās locekļiem dodot iespēju pievienoties tradicionālajām konfesijām. Vairums kļuva luterāņi. Savu Bībeli Zemītis lasījis rūpīgi, daudzās vietās pasvītrojumi. Īpaši “Mateja evaņģēlija” 24. nodaļā, kurā Kristus mācekļiem stāsta par savu otro atnākšanu. Bet 5. nodaļā pasvītrots 44. pants: “Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.”

Atis Zemītis mirst1940. gada oktobrī, nesasniedzis 50 gadu. “Uzslēdzot veikalu, atrada viņu pie gultas nomirušu…, vai gribējis kur celties un iet, to neviens vairs nepateiks. Ja viņš bija pakritis, tad pats saviem spēkiem piecelties vispār nespēja. Būdams viens uz grīdas un apzinoties, ka nekāda palīdzība viņam nebūs, viņš mira izmisumā, kā diagnozē teikts, ar asins izplūdumu smadzenēs,” savās atmiņās ierakstījis Visvaldis Zemītis. Ata Zemīša atdusas vieta – Līvas kapsēta.

Raksts sagatavots, izmantojot J. Misiņa, V. Ancīša pētījumus, V. Zemīša atmiņu pierakstu, periodikas materiālus, konsultējoties ar LELB Liepājas bīskapa vietnieku A. Jaunskalži, kā arī ar Andra un Astras Dzērvju palīdzību.