Tumši brūni, gari mati, sprikstījošas acis un nezūdošs smaids – tāda atmiņā paliek liepājniece Ieva Ošeniece. Pateicoties mammas neatlaidībai un patikai pret flautas dzidro skaņu, jau astoto gadu viena no jaunietes lielākajām mīlestībām ir flautas spēle.

– Pastāsti, kā sāki spēlēt flautu?
– Iestājos Bērnu mūzikas skolā pēc mammas ieteikuma. Neviens man neprasīja, vai maz to gribu. Piecus gadus ar pauzēm mācījos tur, bet pēc pabeigšanas nebiju pārliecināta, vai stāties Mūzikas vidusskolā. Cilvēks, kurš mani atkal ietekmēja, bija mamma. Pirmos gadus vidusskolā man bija liels šoks. Biju domājusi, ka tas man būs tikai hobijs, nebiju gatava katru dienu, pat brīvdienās, trīs stundas spēlēt. Bet ar laiku pierod.

– Vai sākumā nebija grūti mācīties?
– Man nebija grūti. Vecākiem nekad nebija jāspiež mani mācīties, es biju ļoti apzinīga. Pat apzinīgāka, kā tagad (iesmejas). Pirmā skolotāja Kristīne Varažinska lika man pūst alus pudelē, lai iemācītos, kā jāspēlē, lai iznāktu vajadzīgā skaņa. Jābūt ovālam caurumiņam un jāpūš uz iekšu, citādi gaiss ies pāri un nekāda skaņa nesanāks.

– Kad ķēries pie flautas, vai tā skaņa nāca ārā?
– Pašā sākumā ne. Bet, jo centīgāks esi, jo labāk sanāk.

– Nav tā, ka, ilgi spēlējot, sāp lūpas vai pirksti?
– Pirmajā nedēļā pūšot sāpēja galva, jo cilvēka organisms nav pieradis. Man ļoti bieži te (rāda uz rādītājpirksta pamatnes kauliņu) ir zils, ja ilgi spēlēju. Konkursos bija tāda sajūta, ka mute tūlīt nokritīs, lūpas zilas. Tas viss nav īpaši viegli, tāpēc svarīgi, lai pašam patiktu to darīt.

– Kā ir tagad? Vai nenožēlo izvēli turpināt mācīties?
– Pirmos divus gadus nebiju pārliecināta, bet šogad sapratu, ka nākotni vēlos saistīt ar mūziku. Plānoju mācīties kādā no Anglijas mūzikas akadēmijām. Esmu jau tur dzīvojusi, un, kad aizbraucu uz Angliju pie savas ģimenes decembrī, braukājot pa ielām, gandrīz jutos kā mājās.

– Kur redzi sevi pēc skolas pabeigšanas?
– Tā kā nevaru pateikt, vai flauta ir mana sirdslieta, nevaru iedomāties, ka es varētu būt laba soliste, jo tad mūzikai un flautai ir jābūt visai manai dzīvei. Man ir arī svarīgākas lietas. Tāpēc labāk sevi iedomājos kādā simfoniskajā orķestrī.

– Kas ir tās citas svarīgās lietas?
– Citiem ir svarīga sava karjera, bet man – arī ģimene. Es vēlētos nākotnē izveidot ģimeni, nevis tikai nodoties flautai un karjerai.

– Kāda esi pēc rakstura?
– Kā jau dvīnis (smejas). Man ir divas galējības. Vispār tas ir atkarīgs no sabiedrības. Varu būt interesanta, pļāpīga, bet varu būt arī novērotāja, īpaši neizcelties starp apkārtējiem. Esmu savdabīgs cilvēks. Īstenībā visi mūziķi ir interesanti cilvēki.

– Tu māki spēlēt flautu, zvanus. Kā ar citiem mūzikas instrumentiem?
– Vēl protu spēlēt arī klavieres. Gribētu iemācīties arī ģitāru spēlēt, tāpēc ļoti gaidu to brīdi, kad man kāds to uzdāvinās. Tas ir kaut kas tāds, kas man ļoti patīk un ko gribētos pašai darīt. Manai omai mājās ir ģitāra un viņa pati ir iemācījusies to spēlēt. Bet, kad viņai lūdzu, lai pamāca, viņa atsakās palīdzēt (smejas).

– Kā pret tavu nodarbi izturas ģimene un radi?
– Visvairāk mani atbalsta mamma un vecvecāki. Viņiem patīk tas, ka muzicēju. Krustvecāki arī atbalsta. Bet manā ģimenē ir arī daži, kuri uzskata, ka saistīt nākotni ar mūziku nav labākais variants, jo tā nevar nopelnīt tik daudz, kā strādājot citur.

– Pastāsti, kāda izskatās tava diena?
– Ap astoņiem sākas stundas, tām pa vidu ir brīvstundas. Tās parasti ir domātas tam, lai spēlētu instrumentus. Lai arī tagad man ir neliels brīvlaiks, es spēlēju zvanu ansamblī “Campanella”. Līdz ar to dažreiz ir tā, ka aizej astoņos no rīta, nosēdi stundas, paspēlē instrumentus, zvanus, un tad tikai ap astoņiem vakarā sanāk doties mājās. Bet ir citi, kas sēž līdz pat deviņiem, kad skolu slēdz ciet.

– Kā atpūties pēc tik garas dienas?
– Aizeju mājās un par to visu vairs nedomāju. Uztaisu tēju, piesēžos pie televizora, paskatos kādu raidījumu, filmu. Esmu pieradusi un man tas neliekas šausmīgi – ja ir jādara, tad es daru.

– Vai ir kāds flautists, no kura ietekmējies vai iedvesmojies?
– Džeimss Galvejs, ļoti pazīstams flaustists no Velsas. Viņš ir jau sirmā vecumā un ir liels solists. Es nezinu, vai ietekmējos no viņa, bet, ja man jāspēlē kāds skaņdarbs, tad bieži noklausos, kā viņš to interpretējis, lai pati saprastu, kā to darīt. Vēl Emanuels Pahuds, vācietis. Viņš lielākoties spēlē baroka un džeza mūziku un ir visai iespaidīgs.

– Kādā mūzikas stilā pašai patīk spēlēt?
– Man patīk spēlēt romantiskā stila mūziku. Piemēram, Debisī ir ļoti labs komponists. “Clair de Lune” – ļoti skaisti. Vēl Ians Klārks, angļu flautists, komponē skaistus skaņdarbus. Tad vēl nesen spēlēju kādu gabalu, kas pašai ļoti patika, tas ir Pjacollas “Bordelis”. To arī spēlēju eksāmenā – tāds foršs tango gabals.

– Vai ir kāds iemīļotākais skaņdarbs?
– Tā paša Iana Klārka “Hipnoze”. Ir darbi, kurus klausos tikai tāpēc, ka man tie ir jāspēlē, bet šis ir no tiem, ko klausos sev. Vēl viens viņa skaņdarbs saucas “Maija”, arī ir ļoti skaists.

– Kāpēc tieši šī mūzika tev patīk?
– Tā ir noslēpumaina. Nevari uzreiz saprast, par ko tā ir, ir jāpadomā.

– Vai ir kas tāds, ko gribētu iemācīties spēlēt?
– Es baidos no improvizācijas. Ja man pateiktu, lai eju un improvizēju, man viss apstātos, un es nezinātu, ko un kā. Neesmu vēl nospēlējusi “Kamenes lidojumu”. Būtu labi, ja to spētu izdarīt.

Vizītkarte
Ieva Ošeniece
– 18 gadu veca, pēc horoskopa Dvīnis.
– Jaunākā ģimenē, ir brālis un divas māsas.
– Mācās E. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas 3. kursā un spēlē alta flautu
– Piedalījusies vairākos konkursos. Augstākais novērtējums – otrā vieta starptautiskā pūtēju konkursā Klaipēdā (2010. g.).
– Moto: “What you think about is what you become.”
– Patīk: pastaigas gar jūru, dokumentālās filmas, psiholoģija un mūzika.

Daira Šteinberga,

Egona Zīverta foto