Rakstniece Andra Manfelde sarakstījusi grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?” ar pašas radītām ilustrācijām. Uz vāka Kalpaka tilts kā zaļš putns izpletis spārnus. Tā ir viņas trešā grāmata par Karostu pēc dzejas krājuma “Ziemeļu tirgus” un romāna “Virsnieku sievas”. Te viņa šogad atgriezusies un ar meitām Annu un Augusti atkal apmetusies uz dzīvi starp jūru un katedrāli. Vecā mājā, kur ir plašums apaļajam galdam, kuras plīts, uz palodzes plaukst amarillis un smaržo kafija ar kanēli. ….

Karostas katalogs

Kad pirms sešiem gadiem atnācu dzīvot uz Karostu, pamanīju, ka visur, kur mēs ar meitu ejam, betona celiņos ir pēdu nospiedumi. Es sāku tos mērīt – lieli, mazi, bērnu ratiņu sliedes, kaķu pēdas un plikas bērnu pēdas. Karti varētu uztaisīt. Es Annai sāku stāstīt pasaku, ka Betona cilvēki staigā pa Karostu. Bet tā pasaka kaut kur iesprūda, neattīstījās. Tad Annai jau bija septiņi gadi, pēdējais gads bērnudārzā. Ejam, ir tāda migla, ka baznīcu vispār nevar redzēt. Nav. It kā nekad tās nebūtu bijis. Un meita saka – kur tad baznīca, nobruka? Es tā padomāju, tiešām, mēs esam pieraduši, ka baznīca tur stāv. Var jau arī uz to neiet… Tā daudzas lietas kļūst pašsaprotamas, kuras īstenībā ir dārgas. Līdz pat laulātiem draugiem un vecākiem, pats pie sevis arī tu pierodi. Kad tu zaudē, tad pamani, ka tā bija vērtība.

Jaunā grāmata ir Karostas katalogs. Te, aiz loga, man ir Bēdu būda. Tagad šai mājā remontu taisa, bet agrāk tā pavisam traki izskatījās. Iedomājos, ka Bēdu būdā dzīvo princese, auž grūtsirdības tīklus un met virsū iedzīvotājiem. Dusmu tornī kāds putekļus sviež. Tad man ir Tukšrosības kundzīte, kura šuj lapas klāt pie kokiem. Tāda dūšīga kundzīte ir Kūku tante. Pasakas varoņi manēžā nonāk pagātnē. Cietuma muzejā mūk no spēļu spokiem. Man ienāca prātā, ka Kalpaka tilts varētu kā putns lidot, jo tas ir diezgan ažūrs. Viņi iekrīt ūdenī, izglābj Svētais Nikolajs. Es gan rakstu, ka Niko izglābj. Šī ir Svētā Nikolaja katedrāle, un viņš ir Santa Klausa pirmsākums. Tad tā forši sanāk – kad 19. decembrī baznīca svin Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja piemiņas dienu, tad grāmata būs veikalā. Un 20. decembrī manai meitai ir dzimšanas diena, 10 gadi paliek.

Bezgalības gliemezītis

Gada sākumā, tiklīdz pabeidzu “Virsnieku sievas”, bišķiņ atjēdzos un sāku rakstīt šo grāmatu. Pabeidzu augusta beigās. Tad man ziepes sākās. Biju jau sarunājusi gruzīnu mākslinieci, bet viņa attapās, ka nevarēs. Tieši no tā es baidījos, ka mākslinieki var mani nobremzēt, ka es būšu kā ķīlniece. Tad izdevniecības vadītāja saka – vai nu tu zīmē, vai neviens. Man bija bail zīmēt bērnus. Tāpēc man viņi ir ar tādām vieglām līnijām. Bet es tā aizrāvos, ka man jau ir padomā nākamā grāmata ar zīmēšanu. Tur gan vairs Karosta nebūs prototips. Rakstīt ir liela garīga piepūle. Ļoti interesanti, aizraujoši, bet grūti. Tad, kad es zīmēju, ir atslodze. Apmēram tā, kā cilvēks sēž pie televizora un tamborē. Mazo meitu Augusti aizvedu uz bērnudārzu, aizgāju izpeldēties un katru dienu no vienpadsmitiem līdz pieciem zīmēju. Bija bailīgi. Esmu pabeigusi lietišķos, bet man tas ir liels solis. Nav jau tur gruzons, bērnu grāmatā tam nav jābūt.

Aizbraucu uz prozas lasījumiem, bija Māris Rungulis, Juris Zvirgzdiņš, Ieva Samauska un es. Viņi visi ir bērni. Lieli bērni. Es atcerējos savu bērnību. Un sapratu, ka cilvēks ir bezgalības zīme, sevī ieritinājusies, tāds gliemezītis. Mēs redzam vecu cilvēku, bet viņā ir bērnība, jaunība, viss, ko piedzīvojis. Cilvēkos, kas raksta bērnu grāmatas, diezgan izteikts tas bērns ir.

Gara aristokrāti

“Kurš no mums lidos?” aizkavējās arī tāpēc, ka es neko nedarīju gadus divus, kamēr mazais bērns bija mazs. Biju simtprocentīga mamma. Tagad ir aktīvs radošais periods, kad nāk viena aiz otras. Divas grāmatas gadā ir daudz. Bet paredzēta ir nākamā, tas man tāds parāds iekrājies. Pēc bērnišķīgā kaut kas ļoti nopietns – represēto stāsti. Diezgan daudz no Liepājas un rajona. Es ilgi daru to darbu, jo man diezgan grūti sarunāt, satikties, atrast uzreiz laiku, lai to pārstrādātu. Nākamgad būs grāmata. Tā skaisti iekrīt uz Latvijas simtgadi, tas būs mans pienesums.

Vienu brīdi represētajiem bija tāds mocekļa sindroms piemeties, bet, gadiem ejot, tas attīrās. Man liekas, tā ir goda lieta, kas ir neredzama, bet veido mūsu mugurkaulu. Ciešanas cilvēkus ir padarījušas par gara aristokrātiem. Man ir stāsts par vīrieti, kas, uzzinājis par izvesto ģimeni, pa galvu pa kaklu skrējis no meža laukā, lai tikai paspētu uz to lopu vagonu. Nezinot, vai viņi brauks ceļu kopā vai viņus izšķirs. Mīlestība ir tāda, ka viņš nedomā. Bet cits vienkārši ir aizlaidies lapās un noslēpies kaut kur. Šodienas rakursā, kad šķiras, aizbrauc uz ārzemēm un atstāj ar bērniem, šādi stāsti parāda – lūk, kā ir iespējams! Tās liecības ir interesantas, cik pašā sākumā grūti bijis. Dabūjuši maisu ar kartupeļiem, katram trīs kartupeļi dienā. Cits stāsts – vīrietis visu vasaru vedis ūdeni, drausmīgi gribējies ēst. Un pašā pēdējā dienā kaut kāda pioņervožataja saka – vai tu negribi piena zupu, tāpat vajadzēs liet ārā. Bet viņš, visu vasaru ar tukšu vēderu, pasaka – lejiet ārā! Tas ir raksturs!

Stāsti būs literārā apstrādē. Ne kā retušētas fotogrāfijas, bet gleznas. Ir ļoti daudz liecību, bet savā ziņā tās ir līdzīgas. Kad es tās caur valodu izstāstu, it kā pievelku tuvplānu klāt, tā kā filmā. Ka šeit un tagad tas notiek ar mani reizē.

Pasaules radīšana prasa spēku

Pirmās divas recenzijas par grāmatu “Virsnieku sievas” bija ļoti kritiskas. Un abas no liepājniekiem. Kad izlasīju, domāju – tas taču nav par manu darbu! Pēc tam jau nomierinājos. Man nešķiet, ka vēstures fakti ir svarīgi. Man ir svarīgi, kādi ir secinājumi no vēstures. Kur atrodam cēloni, kāpēc mēs tagad esam tādi, kādi esam. Es to cēloni priekš sevis atradu un uzrakstīju.

Katrs darbs jau pats atnāk, kā tāds dzejolis. Speciāli sevi lauzt un rakstīt citādi?! Lasīju, ka Inga Ābele gribētu tādu vienkāršu un skaidru darbu uzrakstīt. Man arī gribētos tā, bet es jau nevaru no sevis aizbēgt. Es varētu rakstīt “Virsnieku sievu” turpinājumu. Bet tas nebūs gluži tādā garā, ka “atnāca mājās Arsēnijs, un Valērija viņu padzina ar mīklas rulli”. Ideja ir rakstīt gan par 90. gadiem, gan it kā no nākotnes. Ka, piemēram, katedrālē kā padomju laikos var ieiet tikai reģistrētie. Un tiek turēti kā tādā indiāņu rezervātā. Cilvēkos jau ir ļoti daudz aizspriedumu -– uz baznīcu neeju, Dievu mājās lūdzu, kad neviens neredz. To es apstāstītu. Bet tas tik ātri nenotiks, divus gadus droši vien vajag. Kad rakstīju “Virsnieku sievas”, brīžiem domāju – es vairāk nerakstīšu romānus, tas ir tik grūti! Tas ir arī valdzinoši – uzradīt tādu pasauli, konstrukciju. Tas ir fascinējoši, bet prasa ļoti daudz spēka. Man tāds nenormāls režīms sanāk. Es nevaru strādāt tā, kā mana draudzene Kristīne Ulberga – pa dažām stundām dienā, kamēr bērns bija maziņš. Man vajag bērnus kaut kur aizvest. Nu jau labi, mazajai ir trīs ar pusi gadi, varēs ciemos vest. Man vajag nedēļu, pat divas, lai ieietu tajā pasaulē un strādātu. Radošajos namos nav manu priekšmetu. Šeit tie ar mani sarunājas, pieprasa, lai pārbīdu un sakārtoju. Tur esi plikās sienās, ir tikai tavs radošais darbs vai radošais slinkums. Tas ir tik smieklīgi, ka visi atbrauc un pazūd. Beidzot nonākuši pie sevis. Nerādās no istabas ārā dienām ilgi.

Riktīgs vietējais

Kur es dzīvoju, tas arī mani ietekmē, un to es varu stāstīt tālāk. No ainavas norakstu. Karosta mainās. Senāk, kad te dzīvoju, pretī bija drausmīgs grausts. Bija kvartāls ar daudzstāvenēm, abas ar meitu redzējām, kā tās jauc nost. Bija tas kvartāls pie manēžas, ļoti pārdzīvoju par cara laika mājām, ka tās aizlaistas postā. Arī šīm Staļina laika mājām katrai ir atšķirīga apdare. Šo es saucu par augļu māju, kaimiņos ir gliemežvāku māja.

Neesmu pamēģinājusi vakaros staigāt minisvārkos un augstpapēžu kurpēs. Taču man neviens nekad nav piesējies sešu gadu laikā. Tas tomēr par kaut ko liecina. Dažreiz esmu redzējusi tādus briesmīgus tipus, kas paiet garām. Bet tas arī viss. Man te ir ekskluzīvi, jūtos kā laukos. Un te man ir bērnudārzs, veikals, banka. Pēc iespējas mazāk cenšos uz pilsētu braukt. Man te patīk. Šeit ir jūra. Mana mīļākā vieta ir pie fortiem, kur ir tāds kā stāvkrasts. Agrāk es ieliku mazo ratos un gāju tur staigāt. Bet tagad es priecājos, ka var pasēdēt. Baznīca pie deguna, bet katru svētdienu kas gadās, ka neaizeju. Kad mazais slimoja, vairākas nedēļas uz jūru arī nebiju. Palieku riktīgs vietējais.

Šodien biju jūrā. Tas laikam no gaismas atkarīgs, tā bija brūna. Ne mazākās ziluma pazīmes. Un tumšas debesis. Kad bija ledus, es neriskēju kāpt uz riteņa un braukt peldēties. Bet iet man slinkums. Vakar es pie jūras domāju – fū, neviena nav! Noģērbjos, eju iekšā. Atbrauc kaut kādi veči un mani ar zibspuldzi fotografē. Domāju, ārprāts, es esmu resna un man ir sarkanas peldbikses, drausmīgi! Agrāk es tikai septiņas reizes novicinājos. Tagad – trīsdesmit. Tas nav nekas traks. Viss jau ir galvā. Es gan varu iet ūdenī tikai tāpēc, ka man ir brīnumzeķes no neoprēna. Viena ir caura. Dabūšu honorāru, nopirkšu zeķes. Pēc peldes kādas trīs stundas ir vēsums. Toties miegs nenāk. Var rakstīt.

Pa solītim

Rakstīšanas noslēpums tomēr ir cits. Tas, ka es lietišķajos mācījos. Tur nebija nekādu atrunu. Nav nodots darbs – nav ieskaitīts. Tas mūs tā izdresēja. Kamēr tu dari kaut ko, nākamajā reizē tu jau iemācies. Es ar katru uzrakstīto grāmatu kļūstu stiprāka. Katrā ir kāds trūkums, bet arī kāds sasniegums, atradums, ko pati nezināju, bet rakstot tas iznirst.

Ja es būtu viena pati, varētu iztikt. Bet tagad ir jāsaspringst. Un palaikam ir pašvaki. Šeit es varu par mazu naudu īrēt, neko citu nevarētu atļauties. Ir grūti, ka nav algas dienas. Visa atbildība uz sevi. Nē, uz Dievu. Ja tu vari kādam citam radīt iedvesmu ar savu darbu, viss sakārtojas. Tai pašā laikā es nevaru sūdzēties. Vai tad man ir trīs kartupeļi, kā izsūtīto stāstos? Nē, man tur mētājas vesela čupa, ko es neuztveru kā vērtību. Galds nokrauts. Vienīgi zobārstam nesanāk. Ojāra Vācieša prēmija: zobi. Pārdevu dzīvokli: zobi. Egona Līva piemiņas balva: briketes.

Es pat nezinu, ko būtu darījusi, ja nebūtu šīs prēmijas. Protams, es arī aizskrēju uz humpalām un sapirkos.

Vienu dienu domāju un arī blogā ierakstīju. Ka sapņoju dzīvot pie jūras – ir. Pie baznīcas – re, kur ir! Galdu apaļo gribēju – ir! Profesija tik kruta – rakstīt. Ir! Vīra tikai nav. Reāli vienīgais, kā nav. Mēs jau neviens nemākam dzīvot. Uzkāpjam uz grābekļiem. Un tad tikai saproti, ka vilciens “tūūūūū!” ir aizgājis. Tad saproti, kā vajadzēja darīt. Bet arī caur to iemācās. Naudu vairāk vajadzētu. Bet kam tad to nevajag? Viss jau kaut kā sakārtojas. Es dzīvoju tai pašā mājā, kur iepriekš. Atbraucu, gāju, nezināju, kur dzīvot. Bet kaimiņiene tieši stāv uz balkona un saka, ka te viens nopircis dzīvokli, bet pats nedzīvos. Cik ilgi tā būs, nezinu. Esmu ievērojusi, ka viss notiek pa solīšiem. Tu nevari visu gaitu paredzēt. Vienu soli un varbūt vēl nākamo.