Liepājas Simfoniskā orķestra altu
grupas koncertmeistara vietnieks ar neparastu vārdu – Janeks Niklavičs orķestrī
strādā tikai otro sezonu. Lai gan mūziķis atzīst, ka spēlēt profesionālā
komandā ir ļoti vērtīga pieredze, ar šo darbu viņa ambīcijas nebeidzas. Janeks
daudz piedalās konkursos un iesaistās starptautiskos jauniešu orķestros. Viņa
mērķis ir gūt ilgstošu ārzemju pieredzi mūzikā.

Maina attieksmi

Mūzikas akadēmijas
2. kursa studenta Janeka Niklaviča vārds skan ļoti neparasti. Puisis
stāsta, ka viņā rit poļu asinis, jo tēta mamma ir pa pusei poliete. “Un
mans vārds ir no filmas “Četri tankisti un suns”,” par savu
vārdu saka mūziķis.

Neparastā vārda īpašnieks
nāk no muzikālas ģimenes Vidzemes pierobežā un ir valcēnietis. Janeks Valkā
mācījies gan mūzikas, gan mākslas skolā un jau bija izlēmis virzīties pa
mākslas ceļu. “Es vijoli nevarēju ciest. Man likās, es pabeigšu skolu un
metīšu malā,” atceras mūziķis. Bet tad kādudien Valkā koncertēt ieradies
Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris. “Kad es redzēju
orķestri, kurā bērni spēlē neticami labā līmenī, pēc koncerta aizgāju mājās un
vecākiem teicu, ka gribu iet uz dārziņiem,” Janeks atminas,
ka vecāki sākotnēji nav vēlējušies ticēt šādam pavērsienam. Taču astotajā klasē
viņš pārcēlies uz Rīgu un sācis mācīties Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā.

Tomēr arī šajā laikā
muzicēšana atkal kļuvusi par rutīnu. “Es spēlēju daudz, bet kaut kā
pietrūka,” J. Niklavičs stāsta. Taču tad viņš dažādu sakritību dēļ
nonācis Pommersfeldes vasaras akadēmijas “Collegium Musicum” jauniešu
orķestrī Bavārijā, Vācijā. Tur katru gadu sabrauc jaunieši no visas pasaules un
mēneša garumā katru nedēļu gatavo jaunu orķestra programmu ar jauniem diriģentiem
un solistiem. Mēneša laikā notiek 20 līdz 25 koncerti. “Šī pieredze
mainīja manu attieksmi, un es sāku tiekties uz mērķ. Es sapratu, kas ir
orķestris un mūzika,” Janeks izstāsta nākamo pavērsienu mūzikas izpratnē. “Biju
arī nākamajā gadā. Un šogad es braukšu atkal un jau par solistu.” Tāpat
viņš darbojies arī Eiropas Savienības jauniešu orķestrī un Gustava Mālera
jauniešu simfoniskajā orķestrī. Tā sastāvā ir 100 līdz 120 vietu, uz kurām
konkurē divi līdz trīs tūkstoši jauno mūziķu. Ar šo orķestri koncertējot,
Janeks izbraukājis lielu daļu Eiropas. “Un ceļošana man vienmēr ir
patikusi,” neslēpj jaunais mūziķis. “Es gribētu biežāk tā pabraukāt.
Un, ja vēl tas viss ir apmaksāts, tad vispār paradīze.”

Kad jautāju, vai viņš
pats apzinās sevi par ļoti labu mūziķi, ja jau spēj izturēt tik lielu
konkurenci, Janeks savā novērtējumā nav pašapmierināts un atzīst, ka vēl esot,
uz ko tiekties. “Man savam vecumam ir diezgan liela orķestra darba
pieredze, bet visu laiku liekas, ka vajag vēl vairāk. Es cenšos neapstāties, ir
jāprogresē visu laiku,” mūziķis pauž savu mērķtiecību.

Pa 12 stundām

Pašlaik J. Niklavičs
studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 2. kursā un to dara jau ar
pavisam citu attieksmi pret mūziku. Taču studenta sūrā dzīve viņam nav sveša.
Tagad, kad altists strādā Liepājā, sadzīve ir vieglāka. Pavisam grūts uzdevums
esot bijis kļūt patstāvīgam aptuveni 14 gadu vecumā. “Sākumā, kad esi prom
no vecākiem, sāk parādīties izklaides, un nedēļas beigās ir jāsavelk josta,”
viņš stāsta. Un nedēļas beigās ir jāēd tikai rīsi vai griķi. “Tiešām ir
bijis visādi. Bet, lai nodarbotos ar mūziku, vajag spēku un turklāt lielu,”
Janeks kliedē stereotipu, ka mūziķa profesija ir viegla.

Dažkārt mēģinājumos
aizrit visa diena un nav pat laika paēst. Spēlēšana paņem ļoti daudz spēka un
enerģijas. Un spēlē viņš patiešām daudz. Ir muzikālie skaņdarbi skolas
vajadzībām, ir darbs Liepājas orķestrī, tāpat viņš darbojas starptautiskā stīgu
kvartetā “Weissensten” un gatavo solo un kamermūzikas programmu, ar
ko uzstāsies starptautiskajā jauniešu orķestrī Bavārijā, Vācijā. Ja intensīvi
jāgatavo kāda programma, spēles treniņos aizrit pat 12 stundu. Vaicāts, cik
daudz laika alta spēlei viņš velta ikdienā, kad nav nekam īpaši jāgatavojas,
Janeks smejas, ka tādu brīžu viņam tikpat kā neesot: “Ja tu vienai lietai
redzi galu, tad tūlīt rodas nākamā.” Un kā tad viņš atpūšas? “Es
nemāku atpūsties,” uzreiz atbild mūziķis, bet tad tomēr paprātojot min, ka
atpūtas brīžos mēdzot ilgāk pagulēt un pavadīt dienu nesteidzīgi.

Pēc mēneša – par koncertmeistaru

Bet kā tas nākas, ka
valcēnietis nonācis pavisam citā Latvijas malā? Pēc Emīla Dārziņa Mūzikas
vidusskolas beigšanas Janeks padzirdējis, ka Liepājā ir konkurss uz altista
vietu, taču sākotnēji nodomājis, ka tas ir pārāk tālu, pavisam citā Latvijas
malā, kur turklāt viņš nekad nebija bijis. Tomēr trīs dienas pēc izlaiduma puisis
jau bijis šeit uz atlasi. “Un mani pieņēma,” priecīgi stāsta mūziķis.
“Es zinu, ka altisti gaida pat vairākus gadus pēc mācībām, lai dabūtu
darbu, bet es te iekritu jau uzreiz pēc vidusskolas.” No sākuma viņš
pieņemts uz pārbaudes laiku. Bet pēc pirmā mēneša jau paaugstināts amatā par
koncertmeistara palīgu.

Janeks stāsta, ka
orķestrī iejuties ļoti ātri, jo kolektīvs ir ļoti atvērts un draudzīgs. Mūziķis
atzinīgi izsakās par apstākļiem, kādos jāstrādā, par darba telpām. “Man
šķiet, šis ir vienīgais orķestris Latvijā, kam ir tāda īsta virtuvīte, kur var kaut
vai parunāt savā starpā,” viņš novērtē iespēju mūziķiem komunicēt arī
neformālā gaisotnē.

Lūgts novērtēt
orķestra kvalitāti, Janeks nedaudz samulst un atzīst, ka tas ir grūts
jautājums. Lai gan viņam ir darba pieredze dažādos starptautiskos jauniešu
orķestros, salīdzināt neesot iespējams. Jauniešu orķestri ir projekti, tajos
mūziķi, kas satiekas aptuveni uz mēnesi, ir aptuveni vienā vecumā un degsmes
pilni, ikviens vēlas parādīt labāko, ko spēj. Savukārt, raksturojot Liepājas
kolektīvu, J. Niklavičs runā par latviešu simfonisko orķestri vispār. Lai
gan ir daži mīnusi, ir arī lieli plusi. “Ļoti daudzi viesdiriģenti saka,
ka latviešu mūziķi esot emocionāli, kas mūzikā ir ļoti būtiski,” mūziķis
paskaidro. “Un Liepājas orķestrim šī emocionalitāte piemīt.” Dažreiz
to nejūt, bet katru reizi, kā atbrauc kāds viesdiriģents, orķestris spēlē
citādāk. “Un es esmu ļoti laimīgs, ka šeit strādāju,” Janeks neslēpj
emocijas. “Te gūstu ļoti lielu pieredzi un iepazīstu plašu repertuāru.”

Tā kā jaunais mūziķis
studē Rīgā un Liepājā ierodas vien periodiski, kad jāgatavo kāda programma, pilsētā
viņš maz ko ir redzējis. “Es pat neesmu pie jūras vēl bijis,”
kautrīgi nosaka Janeks. “Kad bija silts, tad nodomāju, ka jāaiziet, bet
tad uznāca aukstums.” Mūziķis atzīst, ka dažreiz vainojams arī slinkums,
bet šogad viņš ir apņēmies noteikti beidzot aiziet līdz jūrai.

Janekam ir daudz
apņemšanos. Viena no tām ir doties apmaiņas studijās, tā ka, visticamāk,
Liepāja kļūs par vienu no vēl daudzām pieturām šī mērķtiecīgā mākslinieka
dzīvē.