“Nav ko izgudrot velosipēdu!” – tā sakām, kad reizēm problēma ir pavisam vienkārši atrisināma. Patiesi, velosipēds šķiet tik pašsaprotams, ikdienišķs un tradicionāls. Ātrais kājminamais transportlīdzeklis kopš tā tapšanas pirmsākumiem 19. gadsimtā savā konstrukcijā īpaši nav mainījies, un pašlaik pasaulē esot ap miljards velosipēdu. Kāda daļa no tiem ir arī Liepājā, un arī popularitātes ziņā šo braucamrīku varam uzskatīt par vienu no pilsētas simboliem.

No divu metru augstuma
Kā lielu retumu liepājnieki pirmos velosipēdus ieraudzīja 1880. gadu beigās. Par bargu naudu – 350 rubļiem – ārzemēs izgatavotos braucamrīkus bija iegādājušies astoņi pilsētas sportiskākie bagātnieki. Te jāatgādina, ka tolaik vienkāršs strādnieks pelnīja ap 20 rubļu mēnesī. Pirmie divriteņi, ar milzīgu priekšējo riteni, kam uz ass bija pedāļi, un piecas reizes mazāku aizmugurējo riteni, lēnām ripoja pa Liepājas ielām. Ātrāki gājēji ar zināmu cienību apdzina braucošos, kuri, uzmanīgi balansēdami, pieliecoties vairījās no zemākiem koku zariem – sēdeklis atradās cilvēka augumā virs zemes. Pēc izbrauciena “sportistam” nokāpt no riteņa vajadzēja visai uzmanīgi, jo bieži nokāpšana beidzās ar pamatīgu kūleni. Mūsdienās šāds braucamais aplūkojams Liepājas muzejā, turklāt unikāls – tas ir pirmais Liepājā izgatavotais velosipēds. To 1887. gadā darinājis Emīls Matīss.

Vēlāk velosipēds jau ieguva mūsdienīgu izskatu – to apgādāja ar ķēdes pārvadu, nu jau vienāda izmēra riteņus apvilka ar Danlopa izdomātajām mīkstas piepūšamas gumijas riepām. Krietni pieejamāka kļuva arī cena – ap 100 rubļu. Braucamrīku popularitāte un pieprasījums pēc tiem palielinājās. Velosipēdus ne tikai ieveda no ārzemēm, bet ražoja arī Liepājā. Darbojās septiņas darbnīcas, no kurām lielākā vēlāk izauga par brāļu Antonišķu velosipēdu fabriku “Līva”.

Tehnikas jaunizgudrojumu savām vajadzībām centās izmantot arī armijnieki. Saglabājušās ziņas, ka gadsimtu mijā Maskavas fabrika “DUX” sadarbībā ar Kara ministriju veikusi velosipēdu izmēģinājumus Liepājas cietokšņa kājnieku vienībās to mobilitātes paaugstināšanai.

Apliecinot pilsētnieku sacensību garu un interesi par šo sporta veidu, drīz Liepājā darbojās veselas trīs riteņbraucēju biedrības. Divās no tām visu noteica sveštautieši, īpaši vācieši savā “Unionā”. Tāpēc 1909. gadā darbību uzsāka latviskā 2. Liepājas riteņbraucēju biedrība, kura bija leģendārās “Olimpijas” pirmsākums.

Sacensības 15 un 25 km distancēs notika ārpilsētā, ātrumā sacentās velotrekā, kuru diemžēl nojauca, kad būvēja baznīcu Kūrmājas prospekta galā. Simtiem dalībnieku pulcēja riteņbraucēju kopizbraucieni – tā sauktās tūres. Populāri bija braucieni tālākos maršrutos – uz Ventspili, Aizputi, Palangu. Garākajos braucienos dalībniekus sadalīja grupās: vecāka gadagājuma braucēji devās ceļā pāris stundu ātrāk, jaunākie parasti viņus netālu no galamērķa panāca.

Uzvaras gājiens
Velosipēds aizvien vairāk kļuva par ikdienišķu lietu. Pārdesmit minūtes, un var nokļūt darbā vai zaļumos. 1939. gada nogalē Liepājā jau bija vairāk nekā 10 000 velosipēdu, tātad apmēram katram sestajam pilsētniekam.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, velosipēds kļuva tīri vai par nepieciešamību. Sabiedriskais transports kursēja reti. Bieži liepājnieki devās braucienos uz lauku mājām, lai papildinātu tolaik trūcīgās pārtikas devas.

Pamazām no dažādu marku velosipēdiem sakomplektētos pēckara braucamos nomainīja jauni fabrikās ražoti divriteņi. Spīdoši, ar atslēgām somiņā pie rāmja un sūkni speciālā turētājā. Īpaši neviens tos neslēdza, liepājnieki uzticējās cits citam un vakarā pie durvīm atstāto braucamo tur arī no rīta atrada. Tagad gan citi laiki un tikumi…

Nebija tagad ierasto veloceliņu un auto, kuru pilsētas ielā parādījās aizvien vairāk, lietotāji bieži noraudzījās uz riteņbraucējiem kā uz satiksmes traucēkli. Tomēr velosipēdu cienītāji nepadevās. Jūrmalas un Raiņa parkā darbojās velosipēdu noma. Par kādām 30 kapeikām stundā izbraukājot parka celiņus, lavierējot starp pastaigu cienītājiem, kāroto braucamrīku mina tie, kam sava riteņa nebija. Īstenojot sapni par savu braucamlīdzekli, bērni pamazām no trīsriteņa pārsēdās uz “Škoļņiku”, tad uz pusaudzīgo, līdz tika pie sen lolotā pieaugušo velosipēda. Un nekas, ja kājas braucējam īsti nesniedzās līdz pedāļiem. Kāja caur rāmi, un uz priekšu!

Velosipēdistiem bija arī sava mode. Konservatīvākie samierinājās ar rūpnīcas izgatavoto standarta modeli, uzskatot, ka ar to pilnīgi pietiek, lai, piesienot pie rāmja makšķerkātu saišķi, dotos patālāk uz ārpilsētas copi. Cits savu braucamo aprīkoja ar priekšas un aizmugures lukturiem, pierīkoja kilometru skaitītāju priekšējam ritenim, nomainīja stūri – “ragus” – pret amatnieka liektiem, metinātiem un tepat ratiņrūpnīcā par blatu noniķelētiem skaistākiem un varenākiem.

Septiņdesmito gadu vidū modes topā ienāca saliekamie velosipēdi. Maziem ritenīšiem, augstu stūri un bez rāmja šķērsstieņa. Tie, kuriem izdevās šādu braucamo iegūt, lepni vizinājās augsti paceltu galvu. Vairs nevajadzēja uztraukties par savu garderobi – varēja pārvietoties pat smalkās vakarkleitās.

Laikmetu sasaukšanās
Vairums liepājnieku ar riteni brauc savam priekam un veselībai. Asāku izjūtu cienītāji piekopj ekstremālākus velosporta veidus – BMX vai kalnu krosu. Velosipēds vairs nav ekskluzīva lieta. Ja nu vienīgi cenas ziņā – dažs braucamais maksā tikpat, cik lietots auto.

Liepāja vairs nav iedomājama bez velosipēdiem un kļūst draudzīgāka gājējiem un riteņbraucējiem. 2010. gadā sākās veloceliņu attīstība Liepājā, un pašlaik to kopgarums Liepājā ir vairāk nekā 40 kilometru. Pirmie Liepājas īpaši dizainētie divriteņu statīvi 2012. gada jūlija sākumā parādījās pie Dzimtsarakstu biroja. Tiem par paraugu mākslinieks Reinis Kuncītis ņēmis antīku velosipēdu. Tādu, kādu to ieraudzīja liepājnieki pirms vairāk nekā 100 gadiem. Statīvus – “velovectētiņus” – rotā pilsētas ģerbonis.