Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistare Ilze Zariņa šogad ir viena no pretendentēm uz “Lielo mūzikas balvu” par izcilu darbu mūzikas kolektīvā.

“Latvijā ir ļoti daudz labu vijolnieku, bet trūkst tādu, kas var būt koncertmeistari, taču Ilzei šādas spējas piemīt, turklāt viņa ir patiesi pieredzējusi un profesionāla,” par mūsu “pirmo vijoli” teikuši viņas kolēģi, kas atzīst, ka joprojām nespēj noticēt, ka Ilze par savējo izvēlējusies tieši Liepājas orķestri.

– Kā pati uztvērāt ziņu par savu izvirzīšanu balvai?
– Tas tiešām bija pārsteigums tāpēc, ka darbu orķestrī tomēr īsti nevar nosaukt par darbu ansamblī, lai gan žūrijai labāk redzams, un koncertmeistara amats orķestrī, protams, ir saistīts ar kolektīvu darbu un spējām vest sev līdzi citus. Koncertmeistaram ir jāzina ne tikai savu partiju un jāvada grupa, bet jājūt, kā turēt kopā visus mūziķus. Un tāpēc esmu ļoti pateicīga saviem kolēģiem. Tā ir liela vērtība, ka tev aiz muguras ir cilvēki, kas seko. Viens pats neko izdarīt nevar. Turklāt orķestra koncertmeistaram ir jābūt kontaktā ar visiem pārējiem grupu koncertmeistariem, jāzina, protams, partitūra un uz skatuves jāsadarbojas, jānoķer skatieni un jāzina, kurā brīdī kas notiek. Protams, visu vada diriģents, bet to skaņu veidojam mēs. Un šī iemesla dēļ, manuprāt, orķestrī nav par citiem svarīgāka koncertmeistara, jo katram ir sava atbildība, kas kopā veido labskanību un rezultātu. Nu bet “pirmās vijoles” vieta ir tas punkts, kur koncentrējas visu koncertmeistaru skati, un bez diriģenta tieši es esmu tas cilvēks, uz kuru paļaujas.

– Tas nozīmē, ka jums jābūt arī patiesai saskaņai ar diriģentu?
– Jā, tieši šī sadarbība dod to labo sajūtu, kas ir uz skatuves. Tāpēc ir vajadzīga arī savstarpēja muzikāla sapratne. Bieži kopā ar diriģentu divatā ejam cauri partitūrām un gatavojamies. Arī viesdiriģentus jācenšas ātri iepazīt un uztvert visus žestus, muzikālās prasības, jo laiks ir ierobežots un ar visu jātiek galā bez kavēšanās.

– Un kad viņi visi vienā balsī saka, ka sastapušies šeit ar lielisku sagatavotību, tas droši vien ir arī jūsu nopelns?
– Tas ir kolektīva, grupu un katra individuālās attieksmes nopelns. Tā godprātīgā attieksme pret darbu, kas ir mūsu orķestrī, dod to labo rezultātu. Protams, es kā koncertmeistare vēršu uzmanību uz sarežģītākajām vietām programmās, bet paši mūziķi ir ar pietiekamu atbildību, un gan es, gan citi, pavelk sev līdzi arī pārējos, kas tādi varbūt nav. Ja cilvēks vēl pirmajā mēģinājumā domā, ka varbūt kāds nepamanīs, un necenšas, tad lielākoties kolēģi tomēr pamana un viņam aizrāda. Jo arī citiem nav vienaldzīgs viņu darbs.

Tāpēc, ja redzu, ka 95 % ir izdarījuši maksimālo un centušies, bet ir daži ar paviršu attieksmi, tas mani sarūgtina. Tas, ka kaut kas nesanāk, ir tikai cilvēcīgi, un tā var gadīties katram, bet man sāp, ja tā ir vienaldzība, paviršība un negribēšana darīt. Bet pie mums, par laimi, visi vairāk vai mazāk cenšas. Un tāpēc arī diriģentiem patīk, ka šeit var redzēt: cilvēkiem patīk tas, ko viņi dara. Tā ir profesionalitāte.

– Kas ir grūtākais jūsu darbā un uz ko tiecaties savā koncertmeistares amatā orķestrī? Vai svarīgs ir akadēmiski precīzs izpildījums vai vairāk emocionalitāte mūzikā?
– Manuprāt, ideālais, uz ko būtu jātiecas, ir līdzsvars starp akadēmiski labu skanējumu un sajūtu radīšanu. Profesionāļiem akadēmiski precīzajam skanējumam jābūt kā pamatam, pašam par sevi saprotamam. Un caur to akadēmisko pareizību jānes muzikalitāte, interpretācija, enerģētika un mūzikas doma. Ir jābūt tīri, kopā un tam, kas rakstīts notīs, un tas prasa ikdienas neredzamo melno darbu, bet tam visam ir jāliek klāt sirds, jo tieši tā nonāk kā skaņa līdz klausītājiem.

Man pašai tas ir ļoti svarīgi, un tāpēc grūtākais ir spēt ar savu iniciatīvu aizraut arī pārējos. Es zinu, ka pati spēlēju ar maksimālu atdevi un par savu pienākumu uzskatu aizraut tieši tāpat arī pārējos. Primārā atbildība man, protams, ir par savu grupu, lai es zinātu, ka visi aiz manis spēlē uz maksimumu. Esmu piedzīvojusi šo sajūtu. Un es ļoti gribētu, lai tā ir biežāk. Ja kādreiz diriģents nav ar tik spēcīgu personību, man tik un tā gribētos, lai orķestris neatslābst. Man gribētos, lai es spēju panākt, ka orķestris vienmēr strādā ar maksimālu atdevi. Bet tas ir grūti.

Un tas, protams, prasa arī kaut kādas psihologa prasmes, jo saskarsmei ir milzu nozīme. Es, iespējams, par maz uzslavēju savu kolēģus. Es nespēju teikt to, ko es nedomāju, bet zinu, ka dažkārt es novērtēju labu rezultātu, bet to nepasaku skaļi. Man vienmēr ir svarīgi norādīt uz kļūdām, lai tās varētu labot, nepagūstot pateikt to labāk. Jo vienmēr var labāk. Bet galvenais ir, ja var cits uz citu paļauties. Man ir gan papildu atbildība, gan prieks, ja uz mani paļaujas.

– Gribēju jautāt arī par jūsu iejušanos solistes lomā. Kādas ir sajūtas spēlējot kā solistei?
– Nostājoties ārpus sava orķestra organisma, es jūtos citādāk. Tad es neesmu viena no daudziem, bet pati par sevi. Man, protams, ir jābūt kontekstā, bet solo es savā ziņā varu justies drusku egoistiskāka un spēlēt tā, kā pati skaņdarbu izjūtu un vēlos parādīt klausītājiem. Orķestrī es vienmēr uzmanīgi sekoju līdzi, kā gribējis komponists un ko vēlas diriģents, bet solo tā ir mana pieeja un izjūtas. Un pamainīt šīs lomas man ir ļoti interesanti, es nevarētu darīt monotonu darbu, spēlēt vienas un tās pašas programmas.

– Bet vai kādā kameransamblī nespēlējat?
– Tagad maz spēlēju kamersastāvos, savos iepriekšējos darbos to darīju daudz vairāk. Mēs esam savākušies kopā uz kādiem konkrētiem projektiem, piemēram, būs koncerts, kurā ar Līgu Baltābolu spēlēšu duetā, bet tādas pastāvīgas vienības, ar kuru koncertēt, man nav. Tad būtu jātaisa kaut kāds stīgu kvartets, bet tas prasa laiku, kura nereti pietrūkst. Koncentrējos uz savām soloprogrammām, kādas vēl šogad man būs orķestrī, ir doma arī uztaisīt solokoncertu ar klavierēm. Bet šī papildu darbība ir ļoti svarīga, jo palīdz turēt formu. Ja ir tikai nošu kalns un darbs orķestrī, tad ir jāmeklē kaut kas vēl, lai izkoptu skaņu.

– Gribēju jums pajautāt arī par citām ar Liepāju saistītajām nominācijām “Lielajā mūzikas balvā” un lūgt jūsu vērtējumu Andra Dzenīša jaundarbam – “Liepājas 1. koncertam “Duālisms”” un orķestra koncertprogrammai “Latvieši”, kurā tas izskanēja līdzās Jāņa Ivanova un Agra Engelmaņa mūzikai?
– Ilgus gadus “Rīgas kamermūziķos”, strādājot pie Normunda Šnē, biju pieradusi spēlēt visjaunāko, modernāko un vissarežģītākā tipa mūziku ļoti regulāri, tāpēc man ir pilnīgi cita pieredze, atskaņojot šādu 21. gadsimta skaņdarbu. Šeit, orķestrī, to pieņem ar dalītām jūtām – tāds, kas ir ļoti atvērts, saklausa kaut ko interesantu, bet ir mūziķi, kuriem tas vienkārši nav tuvs. Neapšaubāmi pie šāda skaņdarba ir jāpierod gan klausītājam, gan mūziķim, kas to atskaņo. Jāiepazīst, un tas prasa laiku. Tā ir savdabīgāka. Tāpēc uz to jāskatās no cita redzespunkta un jāsaprot, ko prasa komponists. Turklāt mūziķim šādi skaņdarbi prasa lielu koncentrēšanos no pirmās līdz pēdējai notij.

Mums ir ļoti daudz piemēru par skaņdarbiem no iepriekšējiem gadsimtiem, kurus tagad slavējam, bet kas savā laikā tikuši kritizēti un nepieņemti. Tas pierāda, ka ir vajadzīga šī laika distance. Lai gan šāda tipa moderno mūziku man ir interesantāk spēlēt, nekā klausīties. Ir arī klausītāji, kas ir teikuši, ka viņi pilnībā saprot to duālismu, tēlu maiņas skaņdarbā. Bet Liepājas 3. koncerts, ko atskaņosim martā, būs pavisam citādāks, man liekas, ka saprotamāks.

– Bet kā tad vispār novērtēt jaundarbu, ja tā īsti saprotams tas kļūst pēc kāda laika?
– Es varu vērtēt tīri profesionāli. Ja mēs runājam par to, kā darbs ir izstrādāts, tad Andris Dzenītis skaidri zināja, ko vēlas dzirdēt līdz pēdējai niansei, un viņam bija sava doma, kāpēc katra vieta skaņdarbā ir tieši tādā taktsmērā. Un manās acīs tas ceļ komponista vērtību.

Bet, ja runājam par “Latviešiem”, tad man šķiet, ka ir vienkārši ļoti svarīgi, lai mēs Liepājā spēlētu Liepājas komponistu darbus, pilnīgi vienalga, vai citi uzskata, ka tam ir vērtība vai ne. Vienkārši tāpēc, ka tie ir mūsu komponisti. Tas pats Agra Engelmaņa darbs. Kad spēlējām to kopā ar Jēkabu Ozoliņu, kurš personīgi pazina komponistu, bija pilnīgi cits skanējums, jo diriģents pārzināja katru niansi, ko komponists bija gribējis ielikt darbā, un tas ir nozīmīgi. Tāpat ar pārējiem latviešu komponistiem. Ir jāspēlē savējie. Tās pašas Jāņa Ivanova brīnišķīgās simfonijas. Vai citas pērles, kas vienkārši stāv plauktā. Domāju, ka dažreiz mēs par daudz pievēršamies tikai populārajiem un zināmajiem skaņdarbiem, atstājot malā tos, kas mazāk spēlēti, bet tāpēc jau nav mazāk vērtīgi.

– Man šķiet interesanti, ka šis koncerts pārmet tiltiņu uz paša orķestra tradīcijām, jo Liepājas orķestris Latvijā bija pazīstams tieši ar Imanta Rešņa pievēršanos latviešu mūzikas popularizēšanai.
– Jā, Imantam Resnim ir jāsaka milzīgs paldies par to, jo viņš tiešām visu laiku meklēja notis, strādāja ar partitūrām, veidoja ierakstus, uzsverot, ka ir jānovērtē mūsējie un jāspēlē latviešu mūzika. Es patiešām ceru, ka Atvars Lakstīgala šo līniju turpinās, jo bez mums to tiešām neviens nedarīs. Un arī nevarēs izdarīt. Jo arī tad, lai atskaņotu latviešu komponistu darbi, ir jāsajūt tā mentalitāte, latviskās intonācijas un skatījums. Šīs mūzikas motīvi ir no mūsu dzīves.

– Bet kā ar populārās mūzikas atskaņošanu? Jūs pēdējos gados neko Latvijā neesat ierakstījuši, izņemot divu lielkoncertu DVD – Raimonda Paula jubilejas koncertu un Imanta Kalniņa “Lielo dziesmu” programmu, kas abas nominētas šā gada mūzikas ierakstu balvai. Kāds ir jūsu viedoklis par šādiem projektiem?
– Uzskatu, ka orķestrim vajag spēlēt ne tikai simfonisko mūziku, jo, pamainot stilus un tematiku, noteikti var tikai bagātināties. Protams, ir runa par to, cik daudz to darīt, bet pāris šādas programmas gadā nav nekas peļams. Ja diendienā jāspēlē viens un tas pats, tas arī ir slikti, jo veidojas pieradums un mūziķi atslābst. Turklāt arī programmas kopā ar rokmūziķiem ir jāizstrādā kvalitatīvi. Jo cita stilistika nenozīmē, ka pret to varam attiekties pavirši. Arī to vienkāršāko ir jānospēlē interesanti un tīri no profesionālā viedokļa. Arī tāpēc, ka klausītājiem, nopērkot šādu DVD, var rasties interese paklausīties orķestri dzīvajā un atnākt uz kādu koncertu. Man pašai ir bijis, kad paziņas zvana un prasa, vai nav kādas vienkāršākas programmas, ko paklausīties.

– Jūs pieminējāt tādu padomju laika stereotipu, ka simfoniskās mūzikas koncerti ir gari un garlaicīgi. Ar to laikam orķestrim nākas daudz cīnīties.
– Tas, ka ir orķestris un simfoniskā mūzika, uzreiz nenozīmē, ka ir jānāk ar enciklopēdiju. Var būt arī vienkārši un skaisti, kā cilvēki vairumā gadījumu vēlas.

Man liekas, ka šī greizā priekšstata laušanai daudz varētu līdzēt mūsu skolu koncertcikls, kurā Dzintars Jurgelaitis iegulda lielu darbu, vienmēr cenšoties atrast kādas interesantas lietas, ko bērniem pastāstīt, runājot par mūziku tā laika un notikumu kontekstā. Jo vienmēr ir risks bērnu aizbaidīt, ka viņš visu mūžu domā, ka orķestris ir kaut kas garlaicīgs.

Man pašai to ir grūti saprast, jo tiešām vēl pirms dzimšanas esmu bijusi mūzikā, bet man no bērnības patika braukt līdzi vecākiem uz koncertiem. Un es sapratu, ka būt mūziķim ir kaut kas īpašs. Protams, redzēju, ka tas prasa ieguldīt lielu darbu, bet nekad neredzēju, ka mamma vai paps to darītu sakostiem zobiem. Un tāpēc man bija pilnīgi skaidrs, ko vēlos darīt. Es skaidri zināju, ka gribu spēlēt vijoli, jo man vienkārši patika tēva vijoles skaņa, tā manī joprojām skan un ir tāds gaišs mērķis, uz ko tiekties.

– Kā ar diriģentiem, ar kuriem jums nācies strādāt? Kurus jūs labprāt redzētu atgriežamies?
– Man primārais ir, lai cilvēks ir muzikāls, lai jūt mūziku ar sirdi. Un tas nenoliedzami ir talants, kas cilvēkam vienkārši ir dots, ko nevar iemācīties. Mēs orķestrī vienmēr gaidām atgriežamies Voicehovski, arī Rinkēviču. Bet no tiem, kas šogad pie mums bijuši pirmo reizi, protams, ir Atvara Lakstīgalas profesors Hēlers.

Viņa ierašanās arī man bija patiesi notikums, un tā nedēļa mums pagāja ļoti atšķirīgā gaisotnē. Kā mūziķe es ļoti daudz ko jaunu ieguvu, jo manā priekšā stāvēja ļoti erudīts cilvēks. Un dziļumu jebkurā jomā dod tieši šāda plaša erudīcija. Arī diriģentam, lai izprastu partitūru, ir jāpārzina visas dzīves jomas, ne tikai kultūras nozare. Un šo dziļumu nevar izmērīt, to veido arī dzīves bagāža.

– Mūsu sarunas laikā jūs kādā brīdī teicāt “mums Liepājā”. Tas nozīmē, ka jau jūtaties kā īsta liepājniece?
– Jā. Man ļoti patīk šī pilsēta. Kā dabas bērnam man te ir tāds īsts kompromiss, kad, atrodoties pilsētā, varu justies tuvāk dabai. Turklāt arī no cilvēciskā un koleģiālā, darba un orķestra pozīcijām man te patīk. Es jūtos kā savā vietā.

– Un, ja jūs nebūtu mūziķe, ko tad jūs dzīvē darītu? Man šķiet, ka jūs varētu būt skolotāja, vismaz daudzi teikuši, ka tā izskatāties. Lai gan zinu, ka pati sevi tā neredzat.
– Nu jau kādu laiku man ir arī viens skolnieks. Bet jā, es arī esmu dzirdējusi, ka mani šādi saredz citi, bet šis aplamais priekšstats mani vienmēr uzjautrina. Cilvēki domā, ka mūzika man ir visa dzīve. Es esmu perfekcioniste, tāpēc tā var šķist, bet mūzika ir tikai viena no manas dzīves šķautnēm, kas mani piepilda. Skolas laikā es visai nopietni apdomāju iespēju kļūt par mediķi. Tā varētu būt, piemēram, psihiatrijas joma. Mani interesē arī latviešu valodas kultūra. Es varētu strādāt ar tehniku, mašīnām un ieročiem, varētu būtu izmeklētāja. Man patīk fizisks darbs – es vecāku lauku mājās piesakos uz visiem smagākajiem darbiem, un, protams, mana lielā mīlestība ir zirgi. Tiem es atrodu laika vienalga kā. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Un es arī lasu, sākot no romāniem un beidzot ar enciklopēdijām. Vienīgi tādi sievišķīgi smalkumi kā skaistumkopšana man ir sveši.

– Bet kā ar jūsu iecienītāko mūziku? Ko jūs pati vislabprātāk spēlējat un klausāties?
– Te jārunā par diametrāli pretēju mūziku. Viena ir Grīgs, Čaikovskis, kas ir mūzika, kurā es varu savu sirdi ielikt un dvēseli izteikt. Tur ir dabas motīvi, bet bez dabas es nevaru nekur, tā ir mana iekšējā pasaule. Bet otra ir mūzika, kuru man ir interesanti spēlēt, un tā ir moderna, laikmetīga mūzika, ko man varbūt pat īsti nepatiktu klausīties, bet kas ir tāds zināms šoks domāšanai ar citiem ritmiem un tempiem, kas ir tāds zināms smadzeņu treniņš.

Bet, ja par mūzikas klausīšanos, tad jāteic, ka es to patiesībā daru ļoti maz, jo man ir grūti atslēgties no darba un ļoti bieži man mūzika turpina skanēt galvā vēl ilgi pēc mēģinājuma. Arī naktīs ar visu manu enerģētiku. Un tādos intensīva darba posmos es patiešām neesmu gatava vēl klausīties kaut ko papildus, lai gan dažkārt gribētos un droši vien vajadzētu. Bet lai sevi pasaudzētu, es izvēlos klusumu.

Uzziņai

*Ilze Zariņa ir Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistare kopš 2007. gada. Pirms tam viņa deviņus gadus bijusi orķestra “Rīgas kamermūziķi” koncertmeistare un pirmo sezonu strādājusi arī par kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistari.

*Viņa nominēta “Lielajai mūzikas gada balvai” par izcilu darbu ansamblī jeb izcilu koncertmeistares darbu orķestrī.

*Liepājas Simfoniskajam orķestrim šogad ir vēl divas nominācijas – “Gada koncerts”, kurai izvirzīta programma “Latvieši”, kas 12. novembrī izskanēja Lielajā ģildē, Rīgā, kā arī “Gada jaundarbs” – Pianisma zvaigžņu festivālā pirmatskaņotais komponista Andra Dzenīša Liepājas 1. koncerts “Duālisms”.

*Liepājas Simfoniskais orķestris ar diviem koncertierakstiem nominēts “Mūzikas ierakstu gada balvai” par “Labāko koncertieraksta video”. Šajā nominācijā atzīmēts Imanta Kalniņa jubilejas koncerts “Lielās dziesmas” un Raimonda Paula jubilejas koncerts “Pilsētā vētru un dzintara krastā”.

Anda Pūce,

Andra Gertsona foto

Liepājas Simfoniskā orķestra “pirmā vijole” Ilze Zariņa.