Vēl šodien manās bērnības atmiņās spilgti ataust skaistās melni krāsotās koka mēbeles ar izteiksmīgiem vīnogu ķekaru kokgriezumiem, ar dzīvīgām vīnoglapām, kas teju vai vijās gar liela apaļa galda malu, gar krēslu atzveltnēm, gar sienas spoguļa rāmi un gultas malu.

Tā bija vesela istabas iekārta, kas mūsu ģimenes nenovērtēta sapuva šķūnī tā saucamajos padomju gados. Šīs mēbeles  atceros kā kaut ko ļoti estētiski skaistu, rūpīgi un pārdomāti veidotu, kā mākslas darbu.

Paiet laiks, un mēs saprotam, cik neizteiksmīgas un trulas ir bijušas četrkantīgās finiera sekcijas, cik bezpersoniska bijusi mūsu dzīves telpa savā vienveidībā. Un atkal paiet laiks, tas apmet loku, lai mēs saredzētu to, kam piemīt garīga un estētiska vērtība.

Turpinot stāstu sēriju par kultūrvēsturiskām vērtībām, par arhitektūras un dizaina mantojumu, kas Liepājā saglabājies līdz mūsdienām, man gribas pateikt paldies visiem tiem, kas nav vēlējušies postīt un likvidēt , bet gluži otrādi, meklējuši iespējas saglabāt un pat atjaunot.

Šajā stāstā mēs viesosimies kolorītajā Liepājas dzīvojamā namā Kuršu ielā 21, cerot, ka lasītais liks aizdomāties un sarosīties vēl kādam, un nesteigties ar eiroremontu senu, daļēji nolupušu sienu gleznojumu kāpņu telpā vai gandrīz simts gadu senas ieejas durvis mainīt pret plastmasas durvīm.  

Kā grāmatā “Bertschy” (izdota 2011. gadā) raksta profesors Imants Lancmanis, tad Kuršu ielā 21, Liepājā “joprojām atrodas A. Milulesa nams, kas laika gaitā nav daudz mainījies, ieskaitot pat sākotnējos kāpņu telpas gleznojumus. Projekts apstiprināts 1910. gada 11. augustā.”

Jāpiekrīt, ka šajā ēkā atrodas sienu gleznojumi, kas līdz mūsdienām saglabājušies samērā labā stāvoklī, tomēr ar katru gadu skaisto gleznojumu tehniskais stāvoklis pasliktinās un būtu nepieciešami restaurācijas darbi, kā arī nebūtu pieļaujams, ka ēkas parādes durvis katru dienu jebkurā gadalaikā stāv atvērtas.  

Kuršu ielas 21. nama interjera dekoratīvā apdare kāpņu telpā 2001. gada 26. martā apstiprināta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (valsts aizsardzības Nr. 3713). 2006. gada maijā Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstīja projektu, piešķirot līdzekļus kāpņu telpu logu restaurācijai, lai novērstu turpmāko sienas gleznojumu bojāšanos un nodrošinātu iespēju turpināt sienas gleznojumu restaurāciju. Sertificēts restaurators Kaspars Burvis veica logu restaurēšanas darbus. 1999. gadā Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstīja kāpņu telpas oriģinālās apdares saglabāšanas un atjaunošanas darbu metodikas izstrādāšanu. Ir ievēroti priekšnoteikumi, lai restaurācijas darbi varētu notikt, tomēr līdz šim viss atdūries pret finansējumu un ēkas iedzīvotāju dažādo attieksmi.

Patiess prieks bija uzzināt, ka ēkā divos dzīvokļos to īpašnieki izvēlējušies saglabāt skaistās jūgendstila krāsnis. Gan Astras Ziemeles, gan Andas Burves dzīvoklī esošajām krāsnīm vienojošais ir alpu vijolīšu motīvs un grezni ornamentāli risinājumi, kas ideālā stāvoklī saglabājušies līdz mūsdienām. Dzīvokļu saimnieces stāsta, ka padomju gados ēkā visi dzīvokļi bijuši komunālie. Pēc denacionalizācijas un privatizācijas iedzīvotāju kontingents mazliet pamainījies, bet skaistās krāsnis saglabātas tikai divos dzīvokļos. Citi savas krāsnis pārdevuši un vietā uzmūrējuši vienkāršākas.

Vēl līdz nesenām mūsdienām ēkā darbojusies tā saucamā nelegālā alkohola točka, līdz brūvētāji paši saindējušies un aizgājuši viņsaulē. Tieši kaimiņu dažādais kontingents un uzskati ir kavējuši ēkas vērtības saglabāt un restaurēt.

Astra Ziemele šajā mājā dzīvo jau 25 gadus, bet Andas Burves vīra māte šajā namā dzīvo apmēram 50 gadu. Mājas iedzīvotāju atmiņā esot palikuši atsevišķi dekoratīvi elementi, bet krāšņākie tomēr vienmēr bijuši kāpņu telpas zīmējumi un greznās krāsnis. Abu saimnieču dzīvokļos saglabājies arī oriģinālais ozolkoka parkets un dēļu grīdas, kā arī koka durvis. Jūgendstila noskaņu vēlējusies saglabāt arī Andas Burves meita, atdarinot krāsns ornamenta zīmējumu uz durvju stikla.

Anda Burve atzīst, ka viņai šo seno vērtību saglabāšana šķiet ļoti pašsaprotama un, ja nebūtu finansiālu iespēju remontdarbu veikšanai, viņa vienalga greznās krāsnis nenojauktu. Astra Ziemele uzsver, ka tieši bērniem un jauniešiem vajadzētu vairāk stāstīt un skaidrot par vērtībām, kas saglabājušās līdz mūsdienām un padara mūs piederīgus Eiropai, kur jūgendstils ir atpazīstams un novērtēts. Latvieši un liepājnieki ir apveltīti ar labu gaumi, spēju gūt baudījumu no estētiski skaistām lietām ar vērtību, ne velti jūgendstils visās savās izpausmēs ienāca arī Liepājā.

Jāatzīst, ka arī Liepājā ēku vestibilos daudz tika izmantots stikls, pat vārtu vērtnes bijušas iestiklotas (Peldu iela 44). Kāpņu telpu logos dekoratīvās apdares elements bija vitrāžas. Interjera dizaina izveidē būtiska loma bija arī metālam – kalto vai lieto kāpņu un balkonu margu ornamentālais risinājums parasti tika pieskaņots pārējam telpas dekoram vai ēkas fasādei. Tas liecina par tā laika modernākajām un aktuālākajām tendencēm.

Diemžēl Liepājai nav paveicies ar to, ka padomju gados zudībā aizgājuši jūgendstila ēku projekti, tāpēc šobrīd Liepājas jūgendstila izpēte un apzināšana jāveic tikpat kā no nulles, ko jau divus gadus ar lielu entuziasmu dara profesors Jānis Krastiņš.

Zināms, ka Liepājā ir arī cilvēki, kas veido jūgendstila priekšmetu privātās kolekcijas, sākot no galda piederumiem, beidzot ar vizuālās mākslas priekšmetiem. Nav noslēpums, ka antikvariātos nonāk augstvērtīgi dizaina priekšmeti, bet diemžēl Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla atzīst, ka muzejā jūgendstila priekšmetu tikpat kā nav. Viņa ļoti priecātos, ja cilvēki vēlētos šīs vērtības uzdāvināt muzejam, lai nākošās paaudzes arī uzzinātu par šo estētiski krāšņo vēstures periodu.

Savukārt Liepājas Kultūras pārvalde un Būvvalde aicina atsaukties tos liepājniekus, kuru dzīvokļos arī saglabājušās kultūrvēsturiskas vērtības, kas ikdienā sabiedrībai nav pieejamas, bet par kurām būtu vērts pastāstīt. Nozīmīga būtu arī šo vērtību (interjera dekoratīvā apdare, mēbeles, trauki, galda piederumi un citu lietu) fiksēšana fotogrāfijās. Tas mums visiem kopā palīdzētu atgūt kaut nelielu daļiņu kādreizējās Liepājas un veidot jaunu, kas balstīta īstenās vērtībās.

Egona Zīverta foto

Krista Kalnarāja,