Tas bija senos laikos, kad vecmāmiņa adīja zeķi, māmiņa sēdēja pie stellēm, bet mazmeitiņa tina dzijas kamolīšus. Tā dzimtas prasmes nododot tālāk no paaudzes paaudzē. Taču tagad, 21.gadsimtā, tautas māksla nav pārklājusies aizmirstības putekļiem, un ir ģimenes, kurās aušanas, adīšanas, rokdarbu prasmes ne uzspiestas, ne dīdītas, tomēr pāriet no vecākiem uz bērniem. Kā Laimas Alunderes dzīves stāstā.

Pirmo reizi Laima iekāpa stellēs, kad viņa vēl nevarēja paminu aizsniegt. Mājās lielā audēja bija mamma, viņa auda galdautus, segas, palagus, izauda pat uzvalka audumu. Tētis, kā atceras tagadējā Tautas daiļamata meistare, bija tas, kas zīmēja rakstus. Ģimenē auga septiņi bērni, Laima bija jaunākā no piecām meitām, bet pats mazākais bija brālis.

– Tad mēs ar māsu rīkojāmies – viena uzkāpa augšā un sāka darboties ar ievilkto audumu, otra apakšā paminas mina, – pastāsta Alunderes kundze un atceras, ka mamma bijusi tik satriekta par izbojāto audumu, ka ne rājusies uz saviem mazajiem, ne raudājusi. Toties viņas jaunākā meita ar aušanu bija saindējusies tā pa īstam.

Arī tad, kad jauno vidzemnieci dzīves līkloči atveda uz Kurzemi un viņa lūkojās pēc darbavietas, visas atrastās saistījās ar rokdarbiem un aušanu, vienalga, vai tas bija trikotāžas cehs Aizputē vai cehs Liepājā, kurā tapa tepiķi. Vienu reizi gan darbīgajai jaunietei sirds tā pa īstam nosāpēja. Viņa jau laukos bija aktīva – labprāt dziedāja, dejoja, darbojās Kultūras nama kolektīvos. Liepājā kājas pašas viņu aizveda uz Kultūras namu pie rokdarbniecēm, bet tur – strups atraidījums: “Mēs te jaunos nepieņemam!”

– Pašu galveno, kas nepieciešams audējai, man iemācīja Anna Bumbule, kura pulcēja ap sevi rajona čaklās rokdarbnieces un audējas un kura ir stāvējusi pie studijas “Kamolītis” šūpuļa, – saka L.Alundere. Un pastāsta, ka vēl tagad mājās ir viņas pirmais austais spilvens. Viņa nemēdz strādāt, kā tagad saka tirgum, viņas roku darinājumi tiek gan izstāžu apmeklētāju priekam, gan tiek dāvināti draugiem, meitai, dēlam, viņu ģimenēm, mazbērniem. Vistālāk – uz Maskavu – aizceļojusi jaunības laikā austa tautiskā josta. Un katrs tāds rokdarbs ir kas īpašs – vai tas būtu aptamborēts austs linu dvielis, vai mazas sedziņas, vai adītas zeķes un cimdiņi. Jo neatkārtojams.

Laima Alundere vienmēr vēlas iemācīties ko jaunu. Nesen viņa apguva ādas apstrādi un tagad rokdarbu dāvanu klāstu papildina ādas vāciņi vai kāds cits nieciņš. Šūt arī viņa prot. Kad atnāca dzīvot uz Liepāju, drīz vien apmeklēja šūšanas kursus. Jo jaunībā jau katram gribas saposties, bet padomju laikos ne tās naudiņas bija tik daudz, lai var iegādāties visu, ko sirds kāro, ne arī veikalu plauktos varēja atrast ko modernu un krāšņu. Tā nu meitenes, to vidū arī Laima, lapoja modes žurnālus un sprieda, no kā un kādā veidā to tērpu lai pagatavo.

– Posu sevi, vēlāk šuvu meitai Santai, arī dēlam Ritvaram. Tāpat arī adīju un tamborēju visu, ko vajadzēja, esmu pat audusi audumus, no kuriem sašuvu svārkus meitai, vestes abiem bērniem, – pastāsta Laima.

Ja bērnībā apkārt ir tik daudz krāsu dzīparu, rakstu, adāmadatu, tamboradatu un lielas stelles, vai tad var izaugt vienaldzīgs pret šiem senajiem tautas mākslas un senču nodarbes veidiem? Tāpēc nav brīnums, ka arī meita Santa ir rokdarbniece un tāpat kā mamma darbojas Tautas lietišķās mākslas studijā “Kamolītis”, ar darbiem priecējot ne tikai savējos un draugus, bet arī izstāžu apmeklētājus. Tamborēšanas pamatus iemācījās arī Ritvars, viņš gan pievērsies īsti vīrišķīgam darbam – apguvis celtnieka amatu, tagad dzīvo un strādā Rīgā, audzina meitu un divus dēlus. Santai aug dēls.

Mājās rokdarbniecei ir divas stelles, kurās ieceres tiek pārvērstas īstenībā. Idejas Tautas daiļamata meistare ņem no tā, kas apkārt. Mazliet kaut kas tiek ieausts no Vidzemes rakstiem, kaut kas no kurzemnieku krāsām un toņiem. Ierosme rodas, grāmatās skatoties, pa logu veroties, jo daba ir tik perfekta savās izpausmēs, ka tajā var gan krāsu saskaņu, gan toņu bagātību pasmelties. Un aust arī var no visa kā. Piemēram, Laimas Alunderes dzīvoklim ir bērzu zariņu tapetes. Ar visām skariņām. Austas.

Daba ir saudzējama, tā pati zina, kā sev palīdzēt. To Laima Alundere iemācījusies, piedalīdamās biedrības “Tomāts” sapulcēs. Tajās māca, kā saimniekot ekoloģiski, kā audzēt tīrus, dabiskus dārzeņus, kā sagatavot ogas un augļus ziemai, lai tie nezaudētu neko no sava labuma – ne krāsu, ne vitamīnus. Un mazbērni, nogaršojot vecmāmiņas audzēto, pagatavoto, saka, ka tik gardi neesot ne lielveikalu plauktos esošie aizjūras augļi, ne konditorejās pirktās kūkas. Jo te visam klāt ir Laimas Alunderes čaklo roku siltums.

Laima Alundere
Tautas lietišķās mākslas studijas “Kamolītis” dalībniece,
Tautas daiļamata meistare,
audēja un rokdarbniece,
kas mācījusies no saviem vecākiem un savukārt iemaņas iemācījusi meitai,
pievērsusies ekoloģiskai dārzeņu un ogu audzēšanai.

Daina Meistere,