Ir reizes,
kad jūti – esi liela notikuma liecinieks. Liepājas Tautas mākslas un kultūras
centra Tautas teātra drāma “Bernardas Albas māja” ir šāds notikums,
kas atkal kā ar roku aizslauka aizspriedumus par amatierteātri kā vieglas tautiskas
komēdijas spēlvietu un rāda, kādu jaudīgu iespaidu uz skatītāju ar dedzīgu
darbu spēj atstāt neprofesionāļi.

Tautas
mākslas un kultūras centra ne pārāk lielā teātra mēģinājumu telpā, kas ir tik
mājīga, ka drīzāk to varētu dēvēt par istabu, tiekamies ar daļu no izrādes
ansambļa – izrādes režisori Ināru Kalnarāju, aktrisēm Daci Rūsi, Sandru
Okuņevu, Inesi Ceriņu, Leldi Stiebri-Matuku un scenogrāfi Daci Lanku, lai
parunātu par izrādes tapšanu. Saruna pie sena apaļa galda ar iedegtu sveci
aizrit gan jautrās, gan nopietnās un dziļās intonācijās, ieskanas smiekli un izspraucas
arī pa asarai.

Izaicinājums
aktrisēm

Luga
“Bernardas Albas māja”, ko Federiko Garsija Lorka sarakstīja 1936.
gadā, tas ir, savā nāves gadā, ir spēcīga ģimenes drāma, kurā despotiska spāņu
atraitne Bernarda Alba apspiež savu piecu meitu jaunību, pakļaujot viņas ilgām
sērām pēc aizsaulē aizgājušā tēva un liedzot tām ziedēt mīlestībā. Spēcīgie vispārinājumi par tradīciju pārvēršanu
nesalaužamās dogmās, kas noved pie postoša iznākuma, šo lugu iestudēt
rosinājuši daudzus visā pasaulē. Tā ir arī pateicīga luga sieviešu ansamblim,
tāpēc amatierteātri, kuros parasti raksturīga lielāka sieviešu aktivitāte,
bieži vien izvēlas to iestudēt.

Droši vien daudziem atmiņā Oļģerta Krodera režijā septiņdesmito gadu
beigās iestudētā Liepājas teātra otrās studijas diplomdarba izrāde, kurā
spēlēja tādas tagad labi zināmas aktrises kā Indra Briķe, Marita Lūriņa, Anita
Kvāla un citas. Tagad Federiko Garsijas Lorkas pasaulslaveno lugu izvēlējusies
režisore Ināra Kalnarāja, lai pēc Blaumaņa, dziesmu spēlēm un koncertiem
pievērstos kaut kam nopietnākam un dotu iespēju aktrisēm parādīt savu varēšanu.
Un režisore neslēpj, ka, lai gan lomas nenākušās viegli, strādāt ar sieviešu
ansambli bijis ļoti patīkami un viegli nopietnās attieksmes dēļ.

Grūtais ceļš
pie lomām

Lugas
materiāls nebūt nav viegls. Aktrises mēģinājumu gaitā daudz analizējušas un
sarunājušās par savu un citām lomām, lasījušas lugas autora lekciju
“Kantehondo. Andalūzijas senais dziedājums”, šo dziedājumu
klausījušās, pēc kā režisore secinājusi – tam ir jābūt izrādē. Kantehondo, kam
piemīt maģisks spēks, patiešām dara izrādes noskaņu īpašu.

Dace Rūse
līdz savas despotiskās varones Bernardas Albas lomai gājusi garu un grūtu
meklējumu ceļu, kas pašu aizrāvis. Kopš saņēmusi lugas eksemplāru, ar to somā
staigājusi visu laiku. Domas, ierosmes un atklāsmes par lomu pierakstītas uz
lapiņām, kādā blociņā, kalendārā vai uz žurnāla maliņas. Vēlāk drumstalas
apkopotas. “Un visa loma sanāca uz vienas parastas zīmēšanas lapas pusītes,”
viņa aizrautīgi stāsta. Dace atzīst, ka vislielākās grūtības rada profesionālo
prasmju trūkums. “Atveru sevi vaļā un meklēju kā lapiņās, kā tas ir – iesist,
jo dzīvē es nevienu nesitu. Redzu, ka meitenei degungals kļūst no fotokartītes
sarkans, man rokas sāk trīcēt. Ir ļoti grūti. Profesionāls aktieris to iemācās,”
viņa salīdzina.

Lelde
Stiebre-Matuka ir pilnīgs pretmets divdesmitgadīgajai varonei Adelai, Bernardas
Albas jaunākajai meitai. Lelde ir mierīgas dabas ar dziļu toleranci pret
citiem, bet Adela – kaislīga un mīlestības dēļ gatava uz visu. “It kā
saka, ka latvieši viens otru grauž, bet man liekas, ka tādā līmenī un tik
atklāti tas nenotiek,” viņa teic un atzīst, ka grūti spēlēt tādu necieņu pret
citiem. Arī Sandra Okuņeva neslēpj grūtības ar lomu. Viņa izrādē ir kalpone
Ponsija, kas labāk par pašu Albu mana pārmaiņas meitu uzvedībā un jūtās. Sandra
ir redzējusi O. Krodera izrādi un priekšstats par to bijis. “Bet
viens ir, ka tu teorētiski lasi un domā, kā tas varētu būt. Tad viss šķiet skaidrs,
bet, kad sākas īsta darbība un parādās reālas aprises, skaidrība pazūd.” Sandra
pasmaidot saka, ka nedēļu pirms izrādes vēlējusies aizbēgt, bet bijusi par
gļēvu. “Es varu izstāstīt, kā Leldei vai Dacei darīt, bet savu lomu jau
neredzu no malas,” viņa saka.

Vecāsmātes
Marijas Hosefas loma ilgi tika taupīta Tautas teātra aktrisei Birutai Lūkai,
taču veselības dēļ viņa tomēr nevarēja piedalīties izrādē. Loma tika Inesei
Ceriņai. Vura smaida: “Iedomāties mani par prātā jukušu astoņdesmitgadīgu
veceni ir diezgan grūti, es tā ceru.” Un citas aktrises pasmejas līdzi.
Inese šo lugu iepriekš zinājusi un uzreiz sapratusi, ka sevi tur neredz.
“Un baigi man vajag mocīties. Biju tīri apmierināta, ka varēšu atnākt un
noskatīties.” Situācija izvērtās citāda.

Vismaz 10
centimetru

Tik smagā
izrādē ne tikai lomas meklējumu ceļš ir grūts, sarežģījumus rada arī mēģinājumu
telpas un tehniskās iespējas, tāpēc, kad kļūst skaidrs, kā amatierteātra izrāde
nonāk līdz skatītājam, sajūta par piedzīvoto lielo notikumu tikai pastiprinās. Mājīgo,
bet lielāka ansambļa izrādei pašauro telpu Tautas teātris pa nedēļu dala ar
Jauniešu teātra studiju. Lai gan režisore nesūdzas, bet strādā apstākļos, kādi
ir, tomēr norāda, ka tas nebūt nav vienkārši. “Un vēl jau mums tā lielā
bēda, ka nav savas skatuvītes, spēlējam uz grīdas,” viņa skumji nosaka.
“Reiz kāda krievu māksliniece teica, ka aktieris nedrīkst atrasties uz
grīdas, viņam jābūt kaut vai 10 centimetru augstāk par publiku. Tā lieta mums
sāp.” Turklāt Liepājas Latviešu biedrības nama kamerzālē, kur notiek
Tautas teātra izrādes, mēģinājums notiek tikai pašā pirmizrādes priekšvakarā.
“Citiem to grūti saprast, ka teātrī nevar tā – iedod telpu, un viss.
Gaisma, skaņa, kostīms, skatuves paaugstinājums – viss kopā aktieriem veido
atmosfēru,” pēc pieredzes stāsta režisore. “Mums šis skaistais
mirklis, kad palēnām apaudzē izrādi, ir liegts.”

Amatierteātru
finansiālās iespējas liedz arī scenogrāfiski izvērsties. Dace Lanka, īstenojot
režisores ieceres, iespaidu panākusi ar minimāliem līdzekļiem. Būtisks elements
izrādē ir krēsli, kuros skaidri ieraugāma sieviešu mājoklī valdošā hierarhija,
un aizslietņi, kurus izgaismojot veidojas iedarbīgas ēnu spēles. Scenogrāfe
atzīstas, lai gan ēnu teātris bija iecerēts, rezultāts, kāds galu galā tapis,
bijis mazliet pārsteigums.

Saspēlēties
emocijās

Lai cik
sarežģīta un dažādu šķēršļu pilna būtu izrādes tapšanas gaita, gandarījums jūtams
ikvienas sarunas dalībnieces acīs un vārdos. Vispirms jau režisore, pati būdama
gan sieviete, gan aktrise, ļoti dzīvo līdzi savām meitenēm uz skatuves un
izrādes gaitā izspēlē un izsāp visas lomas. D. Rūse norāda, ka režisorei
ir bijusi spēcīga intuīcija lomu sadalē, jo visām aktrisēm tās ir ļoti
piemērotas.

Lelde
Stiebre-Matuka teic, ka par spīti atveidotās Adelas pretējai dabai un lielajam
aktieriskajam pārbaudījumam, viņai spēlēt izrādē “Bernardas Albas
māja” tīk labāk nekā “Ilgajās Ziemassvētku pusdienās”. Arī
Inesei Ceriņai viņas trakās vecmāmiņas loma tomēr ļoti patīk, to spēlēt
palīdz kostīms un grims, bet viens no lielākajiem izaicinājumiem bijis
dziedājums. “Kad Ināra pateica, ko grib, un es jūtūbē paskatījos,
sapratu, ka es jau tā nevaru. Bet tas bija interesanti – izdarīt to, ko nevari.
Man pašai patīk šī dziesma.”

Sarunā
jaušams, ka vislielāko cīņu ar sevi nācies cīnīt Sandrai Okuņevai. Viņai patīk
izrādes kaislības un raksturi, taču pašai licies, ka nekas neizdodas.
“Visu laiku esmu darbojusies intuitīvi, bet tagad ir vecuma spiediens, ka
ir jābūt kaut kam ļoti izprātotam,” viņa pasmaida. “Un kad ir bijis
tas posms, kurā tu šausmīgi sāc prātot, nekas neiznāk.” Atlicis ļauties.
Sandras acīs iemirdzas asaras, un viņa stāsta, ka pēc pirmizrādes vēlējusies
režisorei pateikties, jo beidzot bijusi sajūta, ka visas aktrises ir radījušas
un sajutušas kopību.

“Man
ļoti patika būt šai izrādē no pirmās dienas, no pirmās domas,” saka Dace
Rūse. Viņa atceras, ka vēl pirms daudzajiem pasaules apbalvojumiem rudenī
noskatījusies Pāvela Pavļikovska filmu “Ida”, kas uzņemta vienkāršā
melnbaltā estētikā, un licies, ka šī filma ir viņas lielais notikums.
“Tāda pati sajūta ir ar “Albu”,” viņa asarām acīs saka.
“Tas ir mans, un to neviens man nevar atņemt.” Bet pats svarīgākais
esot, ka “Bernardas Albas māja” pilnīgi noteikti ir ansambļa izrāde,
kurā aktrises cita ar citu saspēlējās visniansētākajās emocijās.

Uzziņai

“Bernardas Albas māja”

Bernarda Alba – Dace Rūse, meitas
Angustiasa – Sandra Vintere, Magdalēna – Dace Volksone, Amēlija – Linda
Grosgale, Martirio – Anita Vintere, Adela – Lelde Stiebre-Matuka, vecāmāte
Marija Hosefa – Inese Ceriņa, kalpone Ponsija – Sandra Okuņeva, kalpone – Baiba
Špēra-Špora, sieviete – Vizma Agejeva, meitene – Endija Vintere.