Pirmdiena, 26. septembris Kurts, Knuts, Gundars
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Brīva kā putns

Brīva kā putns
Foto: Ruslans Šuļga
18.12.2013 10:43

Ligita Kupčus, "Kultūras Pulss"

Pēc sarunas ar Iritu Timbru nepamet sajūta, ka līdz galam viņa tā arī nav atklājusies. Ka tā varētu notikt, izteicās arī pati māksliniece, sakot: “Nezinu, vai ir vērts.” Ar piebildi: “Kāda esmu, tāda esmu.” Punktošanas meistare ir pieticīga, jo uzskata, ka pasaulē ir ārkārtīgi daudz talantīgu un interesantu mākslas frīku. Gleznošana ir viena no viņas sirdslietām.

“Kas es šodien būšu”
Pašlaik Irita, kā sacīja viņa pati, ir brīva kā putns. Otro reizi dzīvē pieņemts lēmums aiziet no darba un darīt to, kas patīk. “Ceru, ka man izdosies visu nomenedžēt tā, ka būšu gan paēdusi, gan siltumā – kā latviešiem patīk formulēt,” smaidot teic sieviete, jūsmojot, cik brīnišķīgi ir no rīta pamosties, uzvārīt pirmo kafiju, aizsmēķēt pirmo cigareti un izdomāt, kas es šodien būšu: audēja, gleznotāja vai adītāja? “Es to novēlu visiem cilvēkiem. Nav jau dzīvē nepieciešami rolex pulksteņi no zelta vai sarkani mersedesi. Lai gan esam ārkārtīgi dažādi. Daži harmoniski jūtas, tieši katru rītu ejot uz darbu un veicot noteiktas funkcijas. Viņiem ir miers, bet tie apjūk brīdī, kad ierastajā ritmā kaut kas mainās. Ar mani ir citādi,” apgalvo liepājniece.

Aicināta pastāstīt par sevi, Irita iesāk ar to, ka 80. gadu beigās Mākslas vidusskolā beigusi rokdarbu – aušanas nodaļu. Pēc tam absolvējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju un ir diplomēta lietišķās mākslas un dizaina skolotāja. Vairāk nekā 10 gadu nostrādājusi bērnudārzā “Zīļuks” dažnedažādos amatos, sākot no apkopējas, līdz izglītības metodiķei. Pēc tam arī paņemta pirmā lielā pauze, lai darītu tikai savai sirdij tīkamas lietas.

Šis posms dzīvē beidzies, kad pilsētā savu impēriju sācis būvēt Stīns Lorenss. Mūziķa dzīvesbiedre Ivonna Kalita ir Iritas draudzene kopš bērnības, un lielā mērā tieši viņa “brīvo putnu” atkal atgriezusi uz zemes, pieņemot par darbinieci atbildīgā amatā. Taču Iritai nekad nav paticis nevienu kontrolēt, tādēļ viņa priecājas, ka pēc vairākiem darba gadiem pieņēmusi lēmumu aiziet.
“Esmu atgriezusies tautas lietišķās mākslas studijā “Liepava”, kur aužu. Tā ir īsta miera sala, glābšanās vieta. Tu tur ieej, ir stelles, apkārt citas sievietes. Man ļoti patīk,” liepājniece dalās, ar ko tagad aizpilda savu brīvo laiku.
   
Un mostas gleznotāja
Ne tikai aušana un adīšana ir liepājnieces iecienītākās nodarbes. Viņa ir aizrāvusies arī ar gleznošanu. Darbi ir veidoti akrila krāsas tehnikā, bet, kas ir pats interesantākais, tie top, punktojot ar zobu bakstāmo vai ķīniešu irbulīti. “Nekad nebiju domājusi, ka manī dus gleznotāja. To atklāju pavisam nejauši aptuveni pirms pieciem gadiem,” atminas Irita. Pēc tam pa vakariem gājusi attīstīt jaunatklāto prasmi pie sena drauga Gunta Otaņķa, kurš Mākslas skolā vadījis gleznošanas kursus. “Tur gāja tādi, gluži kā es, kuri kaut ko meklē, taustās. Auditorija, ar ko Guntis strādāja, bija ļoti dažāda – sākot no mazām krievu meitenītēm, līdz sešdesmitgadīgām tantēm,” Iritai spilgti atmiņā palicis savdabīgais cilvēku kokteilis.

G. Otaņķis, kuram pret katru audzēkni bijusi individuāla pieeja, devis arvien sarežģītākus uzdevumus, kuru mērķis bija palīdzēt kursantiem atrast savu darbības virzienu. To meklējot, mokoties, kā sacīja Irita, mājās nejauši paņemts turpat blakus esošais zobu bakstāmais, nokniebts tā galiņš un pirmo reizi mēģināts punktot. Sākumā skicēm bijuši tikai daži punktoti elementi, bet ar laiku punktošana sievieti pārņēmusi savā varā, un tagad top darbi, kuros bildi veido tikai punktiņi. Izrādās, ka jau studiju laikā viņai paticis tā saucamais puantilisms – gleznošanas tehnika, kur krāsas un gaismas atveidošanai izmanto mazus otas triepienus.

“Man glezniecība ir vairāk nekā vaļasprieks. Vairāk ir sievišķīgi sensitīvās izjūtas, kas nāk uz āru,” teic sieviete. Ja ir bēdīgs prāts, viņa negleznojot. “Tad es labāk padaru ko citu, piemēram, griežu lupatiņas aušanai.” Daudzus savus darbus, kuri saistīti ar emocijām, īpašām atmiņām, Irita ir paturējusi. Tie rotā viņas nelielo mājokli. “Tos pārdotu tikai par lielu naudu,” viņa smaidot piebilst. Pie sienas ir arī gleznas, kuras vēl nav līdz galam pabeigtas. Tikai, no malas skatoties, var saprast, kādi un kur akcenti saliekami. Jautāta, vai ir bijis piedāvājums uzgleznot kāda portretu, Irita atbild apstiprinoši. Un tieši šobrīd. “Neesmu gan portretiste, bet mēģināšu.” Tas gan nebūs pirmais Iritas darinātais portrets. Viņa iemūžinājusi arī savu dēlu Miķeli. “Viņš ir noslēgta personība, bet jūtu viņa potenciālu,” Irita palepojas ar savu atvasi, kas pašlaik apgūst zinības turpat, kur kādreiz skolojusies viņa pati – Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina nodaļā.

Katra bilde – pārsteigums
Atsevišķas darbnīcas, kur top gleznas, Iritai nav. Viss notiek turpat dzīvoklī, omulīgi sēžot dīvānā. “Paņemu gleznu klēpī un strādāju. Uz molberta nolieku tikai tad, kad ir pīppauze, vai tad, kad gribu pa gabalu paskatīties, saprast, kas vēl darāms.”

“Nevaru iedomāties, kā mani radošie meklējumi beigsies. Katra glezna ir pārsteigums. Jo nav tādas bildes, kuru sākot es jau zinātu, ar ko tā beigsies.” Irita gan nedomā, ka viņas glezniecība ir kaut kas nopietns. “Es visnotaļ cienu katru cilvēku par to, ko viņš dara. Mani, protams, komplimentē un silda sirdi citu teiktās uzslavas,” bet māksliniece uzskata, ka pasaulē mākslas ir ārkārtīgi daudz un tā ir ļoti dažāda. “Pāris klikšķu internetā, un redzamais rauj nost jumtu. Vari uzzināt, ko taisa Japānā, Amerikā vai kur citur. Man absolūti nav nekādu ambīciju. Esmu objektīva. Pasaulē ir ļoti daudz labu lietu. Tādēļ esmu pateicīga, ja kādam mani darbi patīk.”

I. Timbra sveci zem pūra neslēpj, un savs mākslas darbus regulāri izrāda plašākai publikai. Piemēram, daži no tiem bija aplūkojami Liepājas un apkārtnes mākslinieku mūsdienu vizuālās mākslas kopizstādēs “Māksla@Liepāja” muzejā. Irita ir arī samērā nesen dibinātās Liepājas mākslinieku radošās apvienības “FonArtGroup”, saīsinājumā “F.A.G.”, biedre. Un šovasar Latviešu biedrības namā notika apvienībā iesaistīto mākslinieku kopizstāde. “Jauka kompānija. Esam pazīstami ilgus jo ilgus gadus,” Irita skaidro, kāpēc nolēmusi iesaistīties apvienībā. “Esmu pateicīga, ka man ir iespēja šad tad būt kopā ar jaukiem, radošiem cilvēkiem, dzerot tēju, pasmaidīt par to, ka “mākslas darbi rodas mokās, koku galotnes, kad lokās”.” Pagaidām sieviete savus darbus sabiedrības apskatei izrādījusi kopizstādēs ar citiem māksliniekiem. Vaicāta, vai nekārojas pašai sava personālizstāde, Irita atbild īsi: “Kad pienāks laiks, kad tam jānotiek, tad arī notiks.” Par to, kad un kur, viņa neiespringst.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz