Ar ekspresizstādi 12.jūlijā promenādē beidzās 13.starptautiskais gleznotāju un zīmētāju plenērs ”Liepājas marīna”. Šogad tā tēma bija “Osta” un tajā piedalījās 36 mākslinieki. Plenēra mērķis, pēc tā idejas autora, galerijas ”Klints” radītāja Aivara Kleina ieceres, bija pievērst sabiedrības uzmanību mūsu pilsētai, tās savdabībai, neatkārtojamam skaistumam un vērtībām, kā arī pašiem māksliniekiem. To viņš tandēmā ar sievu Ingu Kleinu tiešām paveicis.

Ieliktie pamati

Mākslinieki no visas Latvijas un vairākām ārvalstīm aizvadītajos 13 gados iemūžinājuši un vēsturei atstājuši ikdienā nenovērtētus, bet mākslas cienīgus mūsu pilsētas objektus un ainavas: ēkas un to arhitektūru, veco un neatkārtojamo koka apbūvi, ielas un pagalmus, tirgus un parkus, neskaitāmus citus savdabīgus akcentus, no kuriem viena daļa šajos gados jau pazudusi no Liepājas sejas. Un, protams, arī jūru, ostu, kuģus, pludmali un cilvēkus – visu, kas raksturīgs tikai un vienīgi Liepājai.

Šajos gados iedibināts konkurss ”Pie jūras dzīve mana”, kura nobeigumā izdots katalogs. Daudzas gleznas aizceļojušas tālāk un turpina stāstīt par Liepāju – pilsētu Baltijas jūras krastā, bet liela daļa palikusi tepat un atradusi sev cienīgu vietu dažādās iestādēs, uzņēmumos, bankās, dzīvokļos un arī privātās kolekcijās.

Pēc pirmajiem 10 gadiem mākslinieki Kleini plenērā ”Mūzu hepenings” ar mazliet karnevāliskiem svētkiem, kuros glezniecību papildināja mūzika un deja, novilka sava veida robežlīniju un atgriezās pie jūras un visa ar to saistītā kā pie Liepājas neatņemamas un būtiskas daļas. Liepājas plenērs kļuvis pazīstams mākslas aprindās. Ir mākslinieki, kuri tajā atgriežas gadu no gada, bet katrreiz pievienojas jauni dalībnieki, tāpat kā paplašinās pilsētu un arī valstu loks, no kurienes viņi ierodas.

Divi redzējumi – pieredze un jaunība

Dalīties iespaidos par aizvadīto plenēru lūdzām divus plenēra dalībniekus.

Edmunds Lūcis kā profesionāls mākslinieks izstādēs piedalās kopš 1981.gada. Viņa gleznu personālizstādes bijušas prestižās galerijās Parīzē, Londonā, Pekinā, Itālijā utt., kā arī divas reizes Liepājā. Pēdējos gados mākslinieks daudz dzīvo un strādā Venēcijā, bet jūlijā izvēlējies atkal pagleznot Liepājas plenērā.

Edmunds Lūcis: – Ar katru reizi pārliecinos, ka jaunajiem māksliniekiem ir citādāka domāšana. Kad Venēcijā praktizējās Mākslas akadēmijas jaunās pirmo trīs kursu studentes, bija redzams, ka viņām ir citāda motīva izvēle nekā manas paaudzes māksliniekiem, kas glezno vairāk ilustratīvi. Viņas nezīmēja nevienu gondolu, nevienu tiltiņu, viņām bija citi gleznieciskie uzdevumi. Tas ir ļoti līdzīgi tam, ko es redzēju pirms vairākiem gadiem, kad tajā pašā Venēcijā pie manis viesojās viena dāņu māksliniece, kura visu nedēļu Itālijā gleznoja kuģīšu piestātnes, kas bija dzeltenā krāsā, debesis – violetas, bet ūdens – dzidri zilizaļš. Jaunie risina krāsu attiecības, strādā tīri gleznieciski, ar noskaņu, nevis sižetu, zīmējumu, kaut ko ļoti konkrētu. Tā arī mūsu meitenes glezno, es skatos, arī mana meita, kas kopā ar draudzeni atbrauca man līdzi uz plenēru.

Skatoties uz plenērā tapušajiem darbiem, izskatās labi – pēc tīras mantas. Tam, ka darbi izstādīti te, kanālmalā, nav nekādas vainas. Arī citur pasaulē, rīkojot šādus pasākumus, goda vārds, nav ne par matu labāk. Arī plenēra organizācija ir pilnīgi ideāla. Kad aizbraucām uz Nidu, pusi dienas lija lietus, bet nekāda vaina.

Ar plenēriem ir tāpat kā padomju laikā, kad bija radošie nami, – ir iespēja izslēgties un domāt tikai par mākslu. Tādēļ arī ir vajadzīgs plenērs – aizbraukt pie dabas, cik iespējams tālu no civilizētas burzmas. Man gan jau būs izveidojusies tāda situācija, ka vairāk esmu mākslā nekā reālajā dzīvē. Jūra mani nevilina tik daudz kā sižets, drīzāk kā tāda relaksējoša vieta, jo manās gleznās, kā redzat, gandrīz tās nav – vairāk gleznieciskas noskaņas. Tomēr plenērs ir bijis tik svētīgs, ka radīts daudz bilžu, turklāt izrādās, ka cilvēkiem tās ļoti patīk. Redziet, cik daudz skatītāju. Atsaucība ir lieliska. Un nevajag domāt, ka cilvēkiem patīk tikai tad, ja uzzīmēts reāls ābols vai jūriņa, tikpat labi saprot arī moderno mākslu, abstraktākas kompozīcijas. Svarīgi, vai cilvēks sajūt bildi.

Plenērā pirmo reizi piedalījās trīs mākslinieki no Kaļiņingradas – divi jaunieši Pāvels Borovikovs un Olga Čertova un gados vecāks kolēģis Jurijs Griguļs.

Olga Čertova: – Nokļuvām šeit ar Kaļiņingradas Starptautisko attiecību nodaļas un mūsu organizācijas “Alternatīvā radošā darbnīca” atbalstu, kura mums – Jurijam Griguļam, Pāvelam un man – piedāvāja strādāt Liepājas plenērā. Jurijs ir jau pieredzes bagāts mākslinieks, viņam jau 60 gadu. Viņš no plenēra aizbrauca dienu ātrāk un apgalvoja, ka guvis tik milzīgu enerģijas lādiņu, ka nespēšot gulēt, bet tikai gleznošot un gleznošot. Es jūtu to pašu.

Jā, Liepājā esmu pirmo reizi, un man ir ļoti labs iespaids par pilsētu. Pēc savas struktūras tā ir ļoti interesanta, jo te ir senas koka ēkas no cara Pētera I un Nikolaja II laikiem, te ir arī savdabīgas jaunāko laiku celtnes. Te ir īpašs gaiss, ļoti viegli elpot. Lai gan esam kopējā Baltijas telpā un arī mums jūra nav tālu, tomēr Liepājā gaiss ir citāds. Pilsēta ir neliela, bet te jūtama īpaša kultūras atmosfēra.

Bet runājot par iespaidiem plenērā – mūs labi un sirsnīgi uzņēma, tajā ir ļoti patīkami cilvēki, tāpat kā pilsētas iedzīvotāji. Visi te bija ļoti labvēlīgi, izpalīdzīgi. Kaliņingradā es strādāju datorgrafikā un dizainā, arī fotografēju. Un gleznošana ir viena no manām interesēm.

Jaunie latviešu mākslinieki, manuprāt, dod tādu sevišķu enerģētiku. Tagad redzam skatītāju balsojumu, un viņiem patīk jaunie. Bet meistari, vai tie būtu no Latvijas, vai Lietuvas, vai Kaļiņingradas, ir tā spēcīgā bāze, uz kuras balstās māksla. Es kā jauna māksliniece no viņiem varu tikai mācīties. Man ļoti patīk tā izglītības bāze un gleznošanas veids, uz kā balstās māksla šeit, Latvijā. Bet jaunie kolēģi man dod tādu lādiņu kā svaigas asinis. Ja runājam par atšķirībām glezniecībā gluži mentālā plāksnē, tad šeit jūtama lielāka brīvība, es domāju modernajā mākslā, Eiropas elpa. Pie mums tomēr vairāk pieņem reālistisko, klasisko mākslu. Kaļiņingradā ir starptautiskā pieredze rīkot grafikas biennāles. Tas ir vērienīgs notikums augstā līmenī, ar ko mēs lepojamies.

Ja zinātu iepriekš, kā tiek rīkotas plenēra izstādes, es noteikti paņemtu līdzi rāmjus, jo tad darbi izskatītos labāk. Man pašai patīk gleznot liela formāta darbus. Bija ļoti interesanti satikties ar kolēģiem no Latvijas. Te ir vairāki vecāki mākslinieki, kuri ir ļoti atsaucīgi, dod padomus – ne tikai kā gleznot, bet arī kā sajust šo mākslu. Saņēmu daudz lietderīgas informācijas, kas man kā jaunai māksliniecei ir ļoti svarīgi, lai tālāk attīstītu savu karjeru.

Katrs plenērs – kā uz naža asmens

Aivars un Inga Kleini ir tie divi cilvēki, kuri visus šos 13 gadus gan rīko plenēru, gan meklē sponsorus, gan rūpējas par dalībnieku uzņemšanu, ēdināšanu, nodrošina sava veida kultūras un atpūtas programmu, rīko noslēguma ekspresizstādi, konkursu un daudzas citas lietas. Ir uzkrāta liela pieredze, bet katrs nākamais plenērs pienāk un aiziet ar saviem atradumiem, savām problēmām un secinājumiem. Kādas pārdomas rada tikko aizvadītais, par to mūsu saruna ar Aivaru Kleinu.

– Kādas sajūtas pēc plenēra?
– Kā vienmēr viss risinājās kā uz naža asmens, jo plenērs pēc savas būtības saistīts ar dabu un laika apstākļiem. Šogad nebija ne par karstu, ne arī par aukstu, arī lietutiņš vienreiz tikai kādu dienas pirmo pusi dūšīgāk paslapināja, bet tas bija pat interesanti – mākslinieki varēja pagleznot citās gaismās un apstākļos. Tas neļāva atslābināties. Plenērs jau trešo reizi notika nevis vienas nedēļas, bet deviņu dienu garumā, kas ir optimāls laiks. Strādājām ļoti intensīvi, tā ka uz beigām jau jutām nervu spriedzi.

– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tas prasa saspringtu darbu. Daudziem ir tāds priekšstats, ka plenērs ir plezīrs, atpūta. Varbūt tāpēc, ka nereti viens otrs no tiem tiek sarīkots kaut kur Latvijā šaurā lokā zaļā pļavā, tad māksliniekiem pietrūkst virsuzdevuma un sacensības gara. Es savukārt esmu izvirzījis stingru mērķi un uzstādījumu – tās deviņas dienas ir strikti saplānotas. Šoreiz bija divi izbraukumi – uz Nidu un Karostu jūras krastā un iekšā ostas zonā, kur varēja iekļūt tika ar speciālām atļaujām. Mākslinieki juta, ka ir nometnes režīms. Kādam varbūt tas sākumā nepatika, bet tas mobilizēja, un beigās visi bija apmierināti ar rezultātu. Ir bijušas situācijas, kad lietus sāk līt, kāds grib doties mājās, un tad es jūtu, ka man jāteic galavārds – nē, visi paliek un strādā. Ja visiem izdabāsi, sāksies haoss. Plenērs ir sabiedrības mikromodelis, demokrātijas paraugs – jāmeklē kopēja platforma, bet nedrīkst izlaisties.

– Kas māksliniekus mudina vai piesaista Liepājas plenēram?
– Domāju, ka bez mūsu jūras un pilsētas arī atskaites izstāde, vietu un simpātiju noteikšana un naudas balvas ir sava veida stimuls, kas rada sacensības garu. Cilvēki neapzināti vēlas kaut kādu kārtību, pat mākslinieki. Ne velti viena liela daļa uz mūsu plenēriem brauc gadu no gada, to vidū ļoti pazīstami gleznotāji.

– Pašlaik ir tāda situācija, ka daudzas labas lietas un ieceres izšķīst finansiālo grūtību dēļ. Kā tas atsaucas uz plenēru? Vai kaut kas būtiski mainās arī tā savstarpējo attiecību modelī?
– Šajā plenērā sapratu, ka ir kvantitāte, ir samālēts liels daudzums gleznu, tagad vajadzētu pastrādāt un veikt kaut kādu atlasi, sagatavot stingrāku plenēra nolikumu, nosacījumus, konkursa atlasi darbiem. Plenērs ir projekts ar biznesa plānu, savu saimniecisko aprēķinu. Bez līdzfinansējuma un sponsoru atbalsta to nav iespējams sarīkot. Viens no nosacījumiem dalībniekiem ir atstāt vienu plenēra darbu, protams, no labākajām gleznām. Tā būtu mākslinieka sava veida atlīdzība par šeit pavadīto laiku – izmitināšanu, ēdināšanu, izmantoto transportu, iespēju strādāt utt. Un tas ir grūtākais, jutīgākais brīdis, kad galerija “Klints” izvēlas gleznu un māksliniekam no tās jāšķiras, bet viņam tā liekas tik izdevusies, ka negribas šķirties. Esam kādu nolūkojuši, bet mākslinieks jau paguvis to pārdot. Tas tad, lūk, ir jāfiksē nolikumā. Galerija “Klints” nav bagāts mecenāts, kurš var visu apmaksāt. Mums vispār nav tādu līdzekļu. Mums ir svarīga kvalitāte, lai pēc tam ar dāvinātajām gleznām varētu rīkot kārtīgu izstādi Liepājas muzejā un tad daļu nodot līdzfinansētāju – Kultūras nodaļas, arī sponsoru rīcībā, daļu paredzot pārdošanai. Pēc plenēriem vienmēr izdod katalogu, kurš arī maksā naudu, bet kurā mākslinieku darbi paliek ierakstīti, tā teikt, mūžībā. Plenēra gleznas jau pierādījušas, ka tās kļuvušas ne tikai par mākslas, bet arī Liepājas kultūrvēsturisku vērtību.

– Ja nav stacionāru telpu plenēram, vai tas nepazudīs?
– Plenēru organizēšana un izstāžu rīkošana ir tas darbs, ko es protu, kas man patīk un ar ko es vēlētos nodarboties. Bet, jā, tagad situācija ir tāda, ka mums nav savas galerijas. Tā ir liela problēma. Turpinās darbs pie vairāk nekā pirms gada iesāktā kafejnīcas “Ilze” īpašnieka Normunda Liņķa un galerijas “Klints” kopējā projekta, kas orientēts uz tūrisma attīstību. Par Kultūras pārvaldes piešķirtajiem 4000 latiem, kas tika nodoti “Ilzes” rīcībā, pašlaik tiek paplašinātas un remontētas telpas, lai tur būtu iespēja arī rīkot mākslas izstādes. Lai visu to paveiktu, protams, vajadzīgi daudz lielāki līdzekļi un darbs, turklāt vēl inflācijas apstākļos. Tas ir sarežģīts jautājums, jo projekts ir sava veida hibrīds. Bet es vienmēr esmu bijis par pakāpeniskumu – uz priekšu iet soli pa solītim. Bagāts – kā grib, nabags – kā var. Jācer, ka plenērs arī nākamgad notiks. Droši vien ar šo pašu nosaukumu – “Liepājas marīna”, jo jūra un osta ir mūsu pilsētas bagātība, barotāja, lepnums un tūristu pievilinātāja.

Uzziņai

Galerijas ”Klints” rīkotie plenēri:
– 1996.gadā – 1.plenērs kopā ar tēlniekiem un tekstilniekiem;
– 1997.gadā – ”Pilsēta un jūra”, kam seko 3 cikli ar devīzēm. 1.cikls ”Liepāja, mosties!”;
– 1998.gadā – 2.cikls ”Liepāja, celies!”;
– 1999.gadā – 3.cikls ”Liepāja, strādā!”;
– 2000.gadā – ”Pilsēta un jūra”;
– 2001.gadā – ”Pilsēta un jūra”,
– 2002.gadā – ”Pilsēta un jūra”, devīze ”Arhitektūra tuvplānā”;
– 2003.gadā – ”Pilsēta un jūra”; devīze ”Jaunliepāja”;
– 2004.gadā – ”Pilsēta un jūra”; devīze ”Papes jūrmala un daba”;
– 2005.gadā – 10.jubilejas plenērs ”Pilsēta un jūra”;
– 2006.gadā – ”Mūzu hepenings” (glezniecības, mūzikas un dejas sintēze);
– 2007.gadā – ”Liepājas marīna”, tēma ”Kuģi”;
– 2008.gadā – ”Liepājas marīna”, tēma ”Osta”.

Indra Imbovica,

Plenērā “Liepājas marīna” tapušās gleznas apskatei nokļuvušas īstajā vidē – kanālmalas promenādē uz mastoto kuģu un ostas fona.

Mākslinieka Edmunda Lūča gleznošanas procesu Karostas jūrmalā fotoobjektīvā fiksē plenēra rīkotājs Aivars Kleins.

Plenēra izskaņas ekspresizstādē beidzot elpu var atvilkt arī mākslinieku aprūpētāja Inga Kleina (priekšplānā).

Saule, vējš un jūra. To var gleznot neskaitāmos variantos, pārliecināta māksliniece Gita Stavrovska.