Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ceļš ir tavs galamērķis*

Ceļš ir tavs galamērķis*
21.12.2012 06:49

Atslēgvārdi

Neatceros, kur pirmo reizi izlasīju vai izdzirdēju par Santjago de Kompostelu. Tas bija gandrīz pirms divdesmit gadiem, un es jau toreiz zināju, ka kādu dienu došos uz turieni. Šogad augustā sapratu, ka šis ir īstais brīdis, lai piepildītu sapni.

Vēlēšanās iepazīt Spāniju, pārbaudīt savus spēkus, pabūt vienatnē, tālu prom no ierastās vides un savējiem, iegūt svētceļojuma īpašo pieredzi – šie un vēl citi iemesli lika rīkoties nekavējoties. Vairs nebija laika ne iestaigāt jaunos pārgājienu apavus, ne izmēģināt iešanu ar mugursomu plecos, ne sagādāt visu nepieciešamo, par spāņu valodas minimuma apgūšanu nemaz nerunājot. Bruņojusies ar Džona Brīrlija sarakstīto ceļvedi “A Pilgrim’s Guide to the Camino de Santiago”, devos uz Spāniju.

Tas ir kas vairāk

Santjago ir svētceļnieku (spāniski – peregrinos) galamērķis jau vairāk nekā tūkstoš gadu, jo tiek uzskatīts, ka Santjago katedrālē atdusas Kristus mācekļa Jēkaba mirstīgās atliekas. Santjago jeb Svētā Jēkaba brīnumdarītāja slava viduslaikos lika doties tālajā ceļā desmitiem tūkstošu svētceļnieku ik gadu. 19. un 20. gadsimtā svētceļnieku plūsma stipri samazinājās, taču šī gadsimta pirmajā desmitgadē viņu skaits ir desmitkāršojies. Droši vien vairākums no mums, kas ejam pa šo ceļu, vairs necer uz brīnumainu dziedināšanu un visu grēku atlaišanu, taču katram ir nopietni, bieži vien tikai daļēji apzināti iemesli doties pa camino. Pat tie, kas sākumā saka, ka iet tikai veselības un sportisku aktivitāšu dēļ, atzīst, ka camino tomēr ir kaut kas vairāk – tas ir īpašs piedzīvojums un pārdzīvojums, kas liek gan ieskatīties sevī, gan sajust kopību ar citiem, gan nonākt tuvāk tam, ko vieni dēvē par Dievu, bet citi par augstāko saprātu vai vēl kā citādi.

Tā ir arī iespēja iepazīt Spānijas ziemeļu dabu un kultūru. Camino ir labi marķēts – ceļa stabiņi ar gliemežvāku un dzeltenas bultas uz akmeņiem, māju sienām, laternu stabiem un citām virsmām ik pa laikam norāda pareizo virzienu. Taču tā nav visur, un gandrīz visi peregrinos kādā vietā apmaldās. Dažreiz jāpaļaujas uz savu intuīciju, jāpārbauda vairāki iespējamie ceļi. Dažviet par to, ka esi uz camino, liecina vien nelielas akmens piramīdiņas, ko kāds cits gādīgs svētceļnieks izveidojis. Īstās takas meklēšana mežā, tumsā, lietū un vienatnē tiešām ir īsts piedzīvojums!

Latvijas vienīgā svītriņa

Pirmā diena ir visgrūtākā. Ja neesi iepriekš trenējies, kāpt kalnā vairāk nekā 20 km, bet pēc tam pa stāvu taku lejup vēl piecus – tas nav nekāds vieglais uzdevums. Īpaši ar smagu mugursomu plecos un saules svelmē. Tā kā pirmajā ceļa posmā ir tikai divas svētceļnieku naktsmītnes jeb albergue netālu no Senžanpjedeporas, ir vai nu jānoiet 25 km (pieskaitot kāpumus augšup un lejup – 32 km), vai jānakšņo kalnos, kur laika apstākļi mainās ļoti strauji. Toties, kad pirmais posms ir pieveikts, rodas mazliet eiforiskas izjūtas un pārliecība par saviem spēkiem. Brīnišķīgs atalgojums par pūlēm ir arī skaistās kalnu ainavas. Pireneji šeit nav augsti (šodien augstākais punkts – Col de Lepoeder – 1450 m) un klinšaini, bet gan ganību, akmeņu un vietām nelielu mežiņu klāti. Kalni rada izjūtu, ka esi ne tikai tuvāk dabai, bet arī tuvāk senatnei – dažas ganu būdas, kas celtas no akmens, un aitu ganāmpulki liek justies kā ceļotājam laikā.

Es priecājos arī par iespēju pabūt vienatnē un par sastapšanos ar večuku, kurš ar mani runā tik neparasti skanošajā basku valodā, ka sākumā nodomāju – viņš vienkārši nesakarīgi savārsta dažādas skaņas. Piedzīvoju arī nepatīkamas izjūtas. Milzu tulznas uz abiem papēžiem pārplīst, un āda noiet nost kopā ar visiem plāksteriem. Karstajā saulē visu laiku slāpst, un kādā ceļa posmā man pietrūkst ūdens. Tā kā nezinu, cik tālu ir nākamā ūdens ņemšanas vieta – Rolanda (tā paša leģendārā bruņinieka Rolanda, kurš krita, cīnoties šajos kalnos) avots –, ūdens trūkums rada pamatīgu satraukumu, lai gan zinu, ka pēc kāda laika noteikti sastapšu kādu citu peregrino, kurš neatteiksies dalīties.

Kaut kur augstu kalnu pārejā pusotru kilometru no Spānijas robežas, kur svētceļniekiem kādu laiku nākas iet pa šauru asfaltētu ceļu, stāv busiņš, kura īpašnieks tirgo dzērienus un uzkodas. Šis francūzis arī uzskaita visus svētceļniekus – pie busiņa piestiprināta milzīga lapa ar valstu sarakstu, un katrs svētceļnieks pie savas valsts nosaukuma tiek atzīmēts ar sarkanu svītriņu. Jauna uzskaite tiek veidota ik nedēļu. Jūtos lepna, kad busiņa īpašnieks ievelk pirmo un, iespējams, tonedēļ vienīgo svītriņu pie vārda “Latvija”. Šī latviskā rakstība liecina par to, par ko vēlāk pārliecinos vēl daudzkārt, – francūži un spāņi tādu anglisko Latvia nezina vispār. Un tikai daļa zina par valsti ar nosaukumu Letonia (spāniski) vai Lettonie (franču valodā). Kad saku, ka esmu no Latvijas, vairums parasti priecīgi atsaucas: “Si, Lituania!” –, bet, kad skaidroju, ka tomēr neesmu no Lietuvas, tad domā, ka Latvija ir kāda maza valstiņa kaut kur Balkānos. Toties Latviju zina gandrīz visi manis sastaptie amerikāņi!

Ne vietējie, ne tūristi

Nākamajās dienās kājas pamazām pierod pie ilgstošās iešanas, bet pleci – pie mugursomas. Tulznas uz papēžiem gan veidojas arvien jaunas visu ceļu, taču mugursomu jau pēc pāris dienām izjūtu kā daļu no sava ķermeņa. Katram svētceļniekam ir savs iešanas temps un ritms, tāpēc bieži vien draugi pašķiras, lai ietu atsevišķi, turpretī tie, kas sākuši iet vienatnē, atrod sev ceļabiedrus. Camino var iet vienatnē, tikpat kā nekontaktējoties ar citiem, var iet divatā vai bariņā un sarunāties no rīta līdz vakaram, var izmēģināt kādu laiku ievērot pilnīgas klusēšanas režīmu – katrs var darīt tā, kā uzskata par labāku vai nepieciešamu. Uz camino valda izteikta tolerance un sapratne.

Garais ceļš ved gan pa kalniem un ielejām, gan līdzenumiem, gan nelieliem pakalniem, un ainavas ir ļoti dažādas. Meži un krūmāji, šķietami bezgalīgi labības lauki, vīna dārzi un olīvkoku audzes, ganības un saulespuķu lauki. Vietām karstā vasara nesusi postošas sekas – lielas, izdegušas platības, kuru deguma smaka sajūtama jau pa gabalu. Jāiet gan pa akmeņainām, gan dubļainām takām, pa asfaltētiem ceļiem un grants ceļiem, pa betonētām takām un asfaltētiem ceļiem, un arī pa govju un aitu mēslu klātiem celiņiem.

Ir neparasti būt peregrino. Mēs neesam vietējie, bet neesam arī tūristi. Mēs izskatāmies citādi un, visticamāk, ožam citādi, īpaši karstās dienās. Parasti mēs nēsājam pazīšanās zīmi – gliemežvāku – pie mugursomas. Mēs jūtamies citādi, jo ejam pa Spāniju daudz dienu, un vismaz uz camino esam savējie. Mēs esam tāda kā īpaša suga. Camino mūs sauc, mēs atsaucamies un ejam. Camino aicinājumu nevar racionāli izskaidrot, taču to sajūt ikviens, kurš devies šajā ceļā, vismaz es nesastapu nevienu peregrino, kurš nebūtu to izjutis. Mēs esam gatavi palīdzēt cits citam, kā vien spējam. Esam draudzīgi, atvērti un dāsni. Mūsu dzīve ir celšanās ap sešiem, iziešana vēl tumsā, un tad iešana, iešana, iešana; svarīgais zīmogs svētceļnieka pasē, duša un veļas mazgāšana, ēšana un gulēšana – tas nemaz neizklausās ne romantiski, ne interesanti, ne vērtīgi, ne izklaidējoši. Tomēr ir. Milzu vērtība ir svētceļnieka pasei, apaviem un ūdens pudelei. Savukārt tādas ikdienišķas lietas kā, piemēram, krēsls vai gultasveļa šķiet ekskluzīvas ērtības.

Apmesties albergue drīkst tikai svētceļnieki, un tāpēc nepieciešama svētceļnieka pase. Naktsmītnes no rītiem jāatstāj līdz pulksten 7.30 vai 8. Par vienu nakti ceļiniekiem jāmaksā 5–10 eiro, taču ir arī tādas vietas, kur var nakšņot par ziedojumu, kurš arī nav obligāts. Privātās naktsmītnes parasti ir mazliet dārgākas – 10–15 eiro. Par šo naudas summu tiek piedāvāta gultasvieta, parasti divstāvu gultā lielā guļamtelpā, kā arī iespēja izmantot dušas un tualetes. Dažās albergue ir virtuves telpa, kur iespējams kaut ko pagatavot pašiem. Veļas mazgājamās un žāvējamās mašīnas parasti pieejamas par atsevišķu samaksu, tāpēc vairumā gadījumu svētceļnieki mazgā veļu ar rokām speciālās izlietnēs un izkar žāvēties uz veļas auklām. Kad visi obligātie ikdienas darbi paveikti, var doties apskatīt pilsētu vai ciemu un vakariņot, taču atpakaļ jābūt līdz pulksten 21 vai 22, jo tad naktsmītnes durvis tiek slēgtas. Lielajās pilsētās tas šķiet apgrūtinoši, jo spāņi ir naktsdzīves mīļotāji, bet svētceļniekiem gluži kā pusaudžiem laikus jāatgriežas mājās.

Daudzi svētceļnieki raksta dienasgrāmatu – cits tikai īsas piezīmes ar svarīgāko informāciju, bet cits rakstot pavada vai visu vakaru. Arī man šī ceļojuma laikā pierakstījusies pilna klade.

Labu ceļu!

Spānijā ceļiniekus uzņem viesmīlīgi. Lauku apvidos visi sveicina un novēl “Buen camino!” (“Labu ceļu!” – tas ir arī vēlējums, ko ik dienas sakām cits citam), un arī pilsētās tas nav retums. Daļa spāņu – lai baski man piedod, ka arī viņus dēvēju par spāņiem – izturas pret peregrinos ar īpašu cieņu un cenšas kaut kā palīdzēt pat bez prasīšanas. Laukos camino atdzimstošā popularitāte ir ienākumu avots. Vairākos ciemos, kuri vēl pirms desmit gadiem bija pilnīgi pamesti, ir atgriezušies daži iedzīvotāji (kādā no šiem ciemiem reģistrētais iedzīvotāju skaits ir – viens).

Tūristi vai nu sajūsminās un fotografē mūs, pamanoties apstādināt savus treilerus pat uz ātrgaitas šosejām, vai nu ir neizpratnē, jo neko nav dzirdējuši par seno svētceļojumu maršrutu.

Interesanti ir vērot spāņus darbā. Daudzi savu darbu bāros, restorānos, viesnīcās, veikalos, celtniecībā un citur dara ar patiesu prieku, taču diezgan bieži redzams tieši pretējais – spāņi nekautrējas izrādīt, cik ļoti viņiem darbs riebjas vai apnicis. Šķiet, ka Latvijā darba devēji ko tādu nepieļautu, bet te laikam mazos ģimenes uzņēmumos strādā tikai savējie, un attieksme netiek īpaši slēpta. Atmiņā palicis kāds bārs, kurā ēdu brokastis. Sieviete, kas tur strādāja, bija neiedomājami īgna, savukārt vīrietis – pilnīgs pretstats: šķita, ka viņam nav lielākas laimes, kā apkalpot izsalkušus peregrinos.

Daudzi spāņi, kuru ikdiena paiet, rūpējoties par svētceļniekiem, neprot gandrīz ne vārda angliski. Angļu valoda tomēr ir camino pamatvaloda. Liela daļa svētceļnieku nerunā spāniski, bet daži – arī angļu vai citā Eiropas valodā ne. Tomēr tas laikam ir jau cits camino, jo viens no lielajiem ieguvumiem, ejot šo ceļu, ir iespēja iepazīt brīnišķīgus cilvēkus no visas pasaules. Saka, ka uz camino katrs satiekot tieši tos, kurus viņam nepieciešams sastapt. Draudzīgas attiecības un smaids te ir norma un ikdiena, bet īsta un tuva draudzība izveidojas ļoti ātri. Peregrinos cits citam spēj atklāt to, ko nekad nav teikuši ne tuviniekiem, ne labākajiem draugiem. Emocionālā atvērtība un kopīgais ceļš rada īpašu, vārdos grūti izsakāmu gaisotni.

Zīmogs no bāra

Camino Francés prasa daudz laika, tāpēc daudzi cilvēki to noiet vairākos posmos – ik gadu kādu daļu. Ir svētceļnieki (galvenokārt francūži, vācieši un holandieši), kas gājienu uzsāk no savām namdurvīm. Vairākums svētceļnieku gan veic tikai ceļa pēdējo posmu no Sarijas līdz Santjago – 115 km, kaut gan albergēs mums saka, ka pēdējos gados pieaug to svētceļnieku skaits, kuri noiet visu ceļu no Senžanpjedeporas. Minimālais attālums, kas kājāmgājējiem jāveic, lai Santjago varētu saņemt savu compostela, ir 100 km (riteņbraucējiem 200 km), un Sarija tāpēc ir izdevīgākais sākumpunkts.

Compostela ir dokuments latīņu valodā, kas apliecina, ka svētceļojums ir paveikts, un kas vienlaikus ir arī indulgence. Lai saņemtu compostela, svētceļnieku birojā pie Santjago katedrāles jāuzrāda svētceļnieka pase, jāaizpilda anketa un jāatbild uz jautājumiem. Par pierādījumu, ka esi nogājis camino, kalpo zīmogi ar datumiem, ko iespiež svētceļnieku pasēs katrā albergē. Zīmogus var saņemt arī daļā baznīcu un bāru. Birojā zīmogi tiek vairāk vai mazāk rūpīgi pārbaudīti. Jānorāda arī svētceļojuma iemesli. Spāņi iepriekš brīdina, ka nedrīkst kā iemeslu norādīt tikai tūrismu, vajagot arī minēt “reliģisku iemeslu”, citādi varot nesaņemt compostela. Nezinu, vai tā tiešām ir. Tomēr kopumā reliģiskus iemeslus svētceļojuma veikšanai ir nomainījuši iemesli, ko svētceļnieki sauc par garīgiem iemesliem.

Saņēmēja vārds compostela arī tiek ierakstīts latīņu valodā, un man mazliet žēl, ka manu vārdu (atšķirībā no manu ceļabiedru vārdiem – Christophorus, Petrus un Franciscus) nav iespējams pārveidot latīniski.

Vai ir vērts ziedot apmēram piecas nedēļas savas dzīves, lai kājām nostaigātu 800 km? Noteikti, turklāt tas nebūs ziedojums, bet tikai un vienīgi ieguvums. Camino paver iespēju paskatīties uz dzīvi un sevi pašu no citas perspektīvas un novērtēt cilvēkus, kas mums apkārt. Un “apkārt” tad jau nozīmē visu pasauli.

Uzziņai

*Camino Francés stiepjas 789,1 km garumā no Senžanpjedeporas Francijas Pirenejos līdz Santjago de Kompostelai, kas atrodas Spānijas provincē Galīcijā, apmēram 40 km no Atlantijas okeāna. Camino spāniski nozīmē “ceļš”. Noejot šo ceļu, esmu šķērsojusi četras Spānijas provinces – Navarru jeb Basku zemi, Lariohu, Kastīliju un Leonu, Galīciju. Uz Santjago ved vairāki svētceļojumu maršruti, bet Camino Francés ir vispopulārākais.

*Grāmatas un filma par Camino Francés:
Paulu Koelju. “Burvja piezīmes”.
Hape Kerkelings. “Kādu laiku būšu prom”.
“Ceļš” (The Way), ASV, 2010

* Konfūcijs.

Sigita Ignatjeva,

Kristofera Doila foto 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz