Fakts, ka pagājušajā gadā Rožu ielas 6. nams iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, lai arī ar vietējās nozīmes vērtību, liek paraudzīties uz vēsturisko ēku it kā no jauna.

Pēdējos gados piecpadsmit pierasts pie tādas Liepājas domes ēkas, kāda tā ir – gan ar tās mūžam smagajām durvīm, velvjotajiem vestibiliem un gaiteņiem, gan ar telpu mūsdienīgo krāsojumu, stiklotajām vestibilu durvīm un vides pieejamības risinājumiem. Tādējādi ēka šķiet padarīta it kā vieglāka, tai varbūt ir nedaudz atņemts tās pirmatnējais smagnējums un monumentalitāte, ko uzlikusi ēkas sākotnējā loma – būt Apgabala tiesas namam. Bet varbūt šie ir tikai tādi subjektīvi iespaidi, un katram nama apmeklētājam ir jāgūst savs priekšstats.

Prokuroram, tiesnešiem un arestantiem

Būvvaldes pieminekļu aizsardzības inspektore Ilze Bernāte aicina, ēku aplūkojot, koncentrēties uz tās arhitektoniskajām vērtībām, tomēr tā vien gribas arī iztēloties, kāds tad bijis Apgabala tiesas nams cariskās Krievijas laikā, vēlāk – Latvijas laikā, pēc tam – padomju gados, kad šeit atradās pilsētas izpildkomiteja. Ar piekārtajiem griestiem kabinetos, laminātu uz grīdām, flīzēm gaiteņos, ar šodienīgo krāsojumu un plastmasas logiem it kā ir izdzēsts laikmets, kad šeit atradās divas lielas tiesas zāles: pirmajā stāvā – civillietām, bet otrajā – krimināllietām. Telpu, kurā pašlaik notiek domes sēdes, arhitekts paredzējis bibliotēkai. Tagadējais domes priekšsēdētāja Ulda Seska kabinets reiz bijis prokurora biedra kabinets, Gunāra Ansiņa kabinetā strādājis prokurors, bet būvinspekcijas kabineti reiz bijuši ēkas pārvaldnieka telpas. Abpus zālēm un pagrabstāvā – liecinieku, tiesnešu, sargu un arestantu telpas, arhitekts to visu ierakstījis telpu plānojumā, bet te vairs nav sodu, baiļu, dusmu un barguma gaisotnes, kādai droši vien tiesas mājā vajadzēja būt neizbēgami.

Padomju laikā te vēl atradusies kancelejas telpa dokumentu glabāšanai ar restēm logos un durvju priekšā, bet tagad arī tādu restu vairs nav – mums rāda domes darbiniece Jolanta Valtere. Vienīgi šaurajās un stāvajās kāpnēs, kas ved uz pagalmu un pa kurām droši vien namā ievesti arestanti, nojaušami oriģinālie vēstures putekļi, jo tur nekāda eiroremonta nav bijis. I. Bernāte stāsta – vēlākos vakaros vai sestdienās, ja nākas strādāt ārpus ierastā laika, kad ēka ir tukša, tajā atskanot it kā soļi. Nekāda spoka gan neesot. Vecā māja, kā jau tādas vēsturiskas ēkas, brīžiem krakšķ un sēžas, no tā arī tādi trokšņi.

Oriģināla substance

Šoreiz pievēršam uzmanību tieši nama arhitektūrai un atsevišķām detaļām. Pamats, kādēļ ēka iekļauta pieminekļu sarakstā, ir tas, ka nama “oriģinālā substance saglabājusies pilnā apjomā un labā saglabātības stāvoklī – gan arhitektoniskais veidols, fasāžu kompozīcija un apdare, gan interjera risinājumi, gan būvdetaļas un būvkonstrukcijas” – teikts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras daļas vadītāja Jāņa Zilgalvja parakstītajā slēdzienā. “Ēka ir raksturīga eklektisma stila liecība, ievērojama un plaši pazīstama arhitekta darbs. Ar savu monumentalitāti un vērienīgumu tā izceļas pilsētas apkārtējās vēsturiskās apbūves vidū.” Ēkas arhitektūras un interjera risinājuma kvalitāte, kā arī saglabātības un autentiskuma pakāpe ir atbilstoša tam, lai namu ieceltu pieminekļa statusā – secina VKPAI.

Nams ir simetrisks, būvēts T burta formā. Ailas, kolonnas, gaiteņi un vestibili atkārto un papildina cits citu. Ēkā ir viegli orientēties. Vienlaikus tā it kā ritmiski, monotoni un nenovēršami skaita mūsu laiku un soļus, un grūti iedomāties šeit kādu bezbēdīgi skrienam. Likums, disciplīna un pienākums – tādas ir manas asociācijas ar šo namu. Varbūt arhitekts tā arī gribējis.

Ilze Bernāte pievērš uzmanību tam, ka domes nams ne vien saglabājies ārēji tāds pats, bet arī iekštelpu plānojuma struktūra nav mainīta, un tā ir vērtība. Interjera detaļas – griestu apdares, durvis, durvju ailu dekoratīvā apdare, margas – tas viss aizvien vēl ir oriģināls. Ne jau velti šurp bieži vien nāk mākslas skolas audzēkņi zīmēt ēkas arhitektoniskās detaļas – arkas, pilastrus, balustrus, karnīzes un konsoles. Pārbūvēta gan ir pirmā stāva tiesas zāle, kura horizontāli pārdalīta uz pusēm un tajā divos stāvos ierīkoti kabineti pašvaldības darbiniekiem.

“Varbūt traucē jauno sienu krāsojums, bet turpmākos remontdarbos tas ir novēršams un var atgriezties pie vēsturiskā izskata,” saka I. Bernāte. Kāds tas ir bijis – pašreiz nav zināms. Tikai dažās telpās vēl redzams vēsturiskais parkets. Tas nav pārāk labi saglabājies. Pašvaldības administrācijā apsverot, ka ar laiku plastmasas logu vietā varētu atgriezties pie koka logiem, analogiem vēsturiskajiem – atklāj pilsētas izpilddirektora vietnieks Mārtiņš Tīdens. 

Uzziņai

Ēka Rožu ielā 6

Tagad – Liepājas pilsētas pašvaldības administrācijas un domes ēka.

Sākotnēji – Apgabala tiesas nams.

Arhitekts – Pauls Makss Berči.

Būvēta – 1889. – 1891. gadā.

Saglabājamās vērtības – apjoma telpiskais risinājums pilsētvidē, fasāžu arhitektoniski dekoratīvais risinājums, vēsturiskie būvgaldniecības izstrādājumi, interjera arhitektoniski mākslinieciskais izveidojums.

Avots – VKPAI.