Astra un Andris Dzērves nāk no kuplas mākslinieku dzimtas, bet paši sevi drīzāk sauc par amatniekiem nekā māksliniekiem un atzīst, ka radoša domāšana palīdz visdažādākajās situācijās. Iet mākslas ceļu nu jau izvēlējusies arī viņu vecākā meita Beatrise.

Kopā sanāk laba komanda
“Mans tēvs ir no Liepājas, bet uzaugu es Ventspilī, tur dzīvoju līdz brīdim, kad iestājos Liepājas Mākslas vidusskolā. Bet Andris liepājnieks ir milzīgās paaudzēs, mēs tagad dzīvojam mājā, ko savulaik uzcēla Andra vecvecāki,” stāsta Liepājas muzeja muzejpedagoģe un rokdarbniece A. Dzērve. Viņas vīrs Andris Dzērve ir koktēlnieks. “Mākslas skolā mācījās arī mans tētis, viņa brālis, es, mans brālis, Andris, Beatrise – mākslas skolā iet trešā paaudze no mūsu dzimtas. Pēc būtības visi kopā mēs varētu būt laba komanda – mans tēvs ir metālmākslinieks, viņš arī glezno, viņa brālis ir keramiķis. Katrs kaut ko savu ir izvēlējies,” uzskaita Astra.

Vaicāti, vai ģimenē ar tik spēcīgām mākslas tradīcijām nākotnes profesijas izvēle vienmēr ir likumsakarīga, Dzērves atbild, ka tā gan nevarētu teikt. “Man liekas, ka katram ir jādara tas, ko viņš grib. Piemēram, puikas mēs nekādi nevarētu piespiest, jo viņiem svarīgāka ir fiziskā kultūra un citas kultūras. Savulaik arī Beatrise gāja spēlēt klavieres, bet vairāk negribēja. Mēs teicām, ka kaut kas jau tomēr ir jādara, un viņa pati aizgāja uz Bērnu mākslas skolu, pati iestājās un tur nekas vairāk nebija jāsaka. Es domāju, ka Terēze arī būs zīmētāja. Meitenes vairāk tas velk, bet Kārlis nodarbojas ar “BMX” un Mārcis ir makšķernieks, viņu nekas nekavē celties piecos no rīta, bet tad, kad jāiet uz skolu, tad pamēģini viņu dabūt augšā,” ar smaidu saka četru bērnu mamma.

Vecāki var tikai vērot un palīdzēt
Vecāku uzdevums ir tikai vērot un censties bērnam palīdzēt, uzskata Astra. “Protams, ir kaut kādas lietas, ko nevar pārkāpt, – ir jāmācās un uz skolu jāiet. Bet man liekas, ka galvenais ir paraugs, katrs darām kaut ko savu, un man ir prieks bērnos ieraudzīt aizrautību. Galvenais, lai viņi darītu to, kas viņiem patīk, tad arī būs aizrāvušies un to labi izdarīs,” uzskata māksliniece.

Turklāt nereti mūsdienās nodot tālāk savas amatprasmes nemaz nav tik vienkārši, uzsver Andris. Jo amati mainās un māksliniekam ir jāmainās tiem līdzi. “Amati patiesībā mainās, es varu būt labs speciālists, bet patiesībā tāda klasiskā lieta… Kāds jums ir priekšstats par galdniecību? Ēveles, un smaržo koks. Bet tagad jau ir datoriekārtas un visādi kompjūtergaldi – troksnis, putekļi un lakas. Lai tu ar savu lietu varētu kaut kādā ziņā izdzīvot, ir jāpielāgojas pieprasījumam, kas diemžēl ir neliels. Turklāt izkonkurēt lietas, kas ir saražotas kaut vai Ķīnā, šeit nelielā darbnīcā nav iespējams. Tāpēc jautājums ir tāds: vai ar to, ko tu māki, turpmāk vēl varēs dzīvot?” stāsta koktēlnieks. Tāpēc ļoti bieži jauno tehnoloģiju apguvē vairāk pat sanākot mācīties no bērniem, nevis otrādi. Tomēr tas, ko vecāki var saviem bērniem sniegt, ir paraugs. Parādīt radošo pieeju, kas ļautu labāk risināt dažādas situācijas dzīvē neatkarīgi no profesijas izvēles.

Izvēle bija drīzāk nejauša
Astru pašu dažādi rokdarbi vilinājuši jau kopš bērnības, adīt iemācījusies jau 12 gadu vecumā, drīz pēc tam sākusi arī aust un vēlāk izvēlējusies mācīties Mākslas vidusskolas Tekstildizaina nodaļā. “Un pēc skolas kaut kā nepazaudēju kontaktu ar skolotājiem, iesaistījos arī studijā “Liepava”. Es atrodu laiku tam, kas man ļoti patīk. Ar rokdarbiem man vienmēr ir tā, ka nekad nav sajūtas, ka es to nevarēšu izdarīt.”

Līdzīgi arī Andris stāsta, ka izvēle par labu koktēlniecībai drīzāk bijusi nejauša. “Izmēģinājuma ceļā – kaut kādos pulciņos gāju, bet nevienā nebiju tik tālu ticis, lai justos tajā nozīmīgs. Aizgāju arī uz Bērnu mākslas skolu. Un tad jau laikam diezgan likumsakarīgi – mākslas vidusskola ar koktēlniecību, un darbi jau arī tiek darīti vairāk vai mazāk saistīti ar to. Īpašas stratēģijas tajā laikā nebija, tā gadījās. Bet to, vai labi vai slikti gadījās, redzēs vēlāk,” stāsta mākslinieks.

Taču pat tad, ja cilvēks dzīvē izvēlas darīt kaut ko citu, mākslas izglītība ne vien ļauj apgūt dažādas prasmes, bet arī dod plašāku skatījumu uz lietām, spriež Astra. “Mēs neesam tādi īsti mākslinieki, esam amatnieki, un šķiet, ka man tas palīdz – manas prasmes un zināšanas paver plašāku iespēju loku arī algas darbā. Un man liekas, ka mums abiem tas tā ir. Galu galā, ja jau mēs neesam kļuvuši par biznesmeņiem, kas tad mēs cits būtu? Tas, kas tiešām palīdz, ir radoša pieeja kaut kādiem jautājumiem. Bet, protams, ir arī tieši tādas praktiskas zināšanas, nav tā, ka tu tikai kaut ko vienu zini,” stāsta muzejpedagoģe.

Diemžēl mūsdienās jauniešus klasiskās amatu prasmes interesē aizvien retāk. “Šobrīd ir ļoti grūti, jo tie bērni arī no skolas gaida kaut ko citu, bet man personiski liekas, ka vērtība būs tiem cilvēkiem, kas pratīs. Nu labi, nepratīs to mani bērni, bet kāds to mācēs,” saka Astra. Amatu pratēji, protams, mazliet noveco, jauni meistari tik daudz nenāk klāt. Taču vienmēr atrodas kāds, kuru tas tomēr interesē, savu pārliecību pauž rokdarbniece. “Par šīm lietām jau bieži ir tā, ka sākumā nemaz nedomā par to, vai kāds to pirks. Drīzāk tā, ka vairāk savam priekam kaut ko gribas izmēģināt un uztaisīt.”

Sacentīsies ar jauniešiem no 53 valstīm
Dzērvju vecākā meita Beatrise izvēlējusies mācīties Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas Interjera dizaina nodaļā. Mācību vietas izvēlē vecākiem neesot bijusi būtiska loma, meitene izvēlējusies to, kas pašu interesējis visvairāk. “Varbūt nostrādāja tas, ka vecāki arī ir gājuši mākslas skolā un tas, ko viņi ir iemācījušies, viņiem noder. Bet būtībā tā ir manis pašas izvēle. Es gāju jau Bērnu mākslas skolā, tāpēc varēju Liepājas Mākslas vidusskolā tikt bez iestājeksāmeniem, tas bija viens no iemesliem. Vēl es domāju, ka nebūtu jēgas palikt trīs gadus parastajā vidusskolā, tāpēc izlēmu, ka iešu uz mākslas vidusskolu. Un es to neesmu nožēlojusi. Jo skola man ir ļoti daudz devusi,” stāsta 3. kursa audzēkne.

Nesen Beatrise ieguvusi arī iespēju pārstāvēt Latviju pasaules jauno profesionāļu meistarības konkursā “WorldSkills 2013”, kas jūlija sākumā notiks Leipcigā, Vācijā. Tajā sacentīsies jaunieši no 53 pasaules valstīm. Konkursā liepājniecei būs jāveido skatloga noformējums. “Līdz tam es nebiju neko par skatlogu noformēšanu domājusi, jo mācos Interjera dizaina nodaļā, bet var jau uz skatlogu arī skatīties kā uz mazu telpu. Kopš februāra reizi mēnesī braucu uz Rīgu, kur mums tika organizētas apmācības, ko rīkoja Aija Bāliņa. Bet visinteresantāk bija tas, ka mēs gājām uz veikalu un sieviete, kas to dara ikdienā, mums rādīja savus darbus. Konkursā būs jāizveido viens apģērbu skatlogs un viens skatlogs ar virtuves piederumiem,” stāsta Beatrise. Pašlaik gan gatavošanās konkursam mazliet iepauzēta, jo jākārto vidusskolas beigšanas eksāmeni, tomēr jau jūnijā atkal vajadzēs aktīvi pievērsties konkursam, uzsver meitene.